Saruna ar franču rakstnieku un režisoru Dāvidu Foenkinosu

Franču rakstnieks un režisors Dāvids Foenkinoss Latvijā viesojās ar Francijas institūta starpniecību. Iegansts vizītei ir vienkāršs, bet patīkams. Pirms kāda laika apgādā Zvaigzne ABC ar Eiropas Komisijas atbalstu tika izdots pasaulē pazīstamākā Dāvida Foenkinosa romāna Smalkjūtība (La Délicatesse) tulkojums. Kāds varbūt ir palaidis garām grāmatu, tomēr droši vien ir redzēta Dāvida Foenkinosa un viņa brāļa Stefana Foenkinosa filma ar tādu pašu nosaukumu. Galveno lomu tajā spēlē Eiropas kino superzvaigzne Odrija Tatū. Ir vērts vispirms izlasīt romānu, kas pārsteidz ar savu fantastisko vieglumu un spēju ar smaidu runāt par ļoti traģiskām lietām, un tikai pēc tam skatīties filmu, jo kino valoda no literatūras atšķiras. Par to, kā tapa romāns un kā Dāvidam Foenkinosam izdevās pierunāt Odriju Tatū nofilmēties kinodarbā, kuru veidoja būtībā iesācējs, ir šī Neatkarīgās saruna.

– Apsveicu jūs ar šo grāmatu! Mani tā ļoti aizrāva. Fascinējošs darbs. Kā nonācāt pie šāda romāna idejas?

– Tā ir jau mana astotā grāmata. Pats uzskatu, ka tai ir vislielākie panākumi no visa, ko līdz šim esmu sarakstījis. Domāju, ka pamatā ir ļoti vienkārša ideja par to, ka gribu izstāstīt visvienkāršāko stāstu, kāds vien iespējams. Man pašam tā bija liela konfrontācija, romānu rakstot. Centos savienot klasisku stāstu ar spēli.

– Tas jau arī ir atšķirīgais, kas grāmatu izceļ. Kas ir šī spēles elementa pamatā?

– Domāju, ka šī spēles forma radās tāpēc, ka gribēju atainot mūsdienu sabiedrību. Bet mūsdienu sabiedrību raksturo informācijas gūzma, kas gāžas pāri jebkuram tās loceklim. Kāda daļa no šīs informācijas ir ļoti svarīga, bet pārējā savukārt ir vienkārši zemē metama. Nekad nevienos laikus nav ticis savienots tik daudz viegluma ar tādu smagumu kā mūsdienās.

Man pašam patīk tādas grāmatas, kurās atrodama ne tikai izklaide, bet arī varu kaut ko tajās uzzināt. Arī šajā grāmatā jūs varat uzzināt par dažādiem autoriem – māksliniekiem, mūziķiem, kas interesē mani. Te var uzzināt dažādas lietas – līdz pat kulinārijas receptēm. Domāju, ka tas ieinteresē arī lasītājus.

– Vai spēle un rotaļīgais vieglums ir jūsu atklājums šajā grāmatā? Varbūt izmantojāt to jau iepriekš?

– Patiesībā arī visās iepriekšējās grāmatās esmu centies izmantot humoru un fantāziju. Tomēr šis ir pirmais romāns, kur to lietoju, lai radītu ļoti dramatisku stāstu. Centos ar šo paņēmienu ielikt grāmatas kodolu, sirdi.

– Kā jums izdevās izvairīties no sērgas, ko reizēm piedēvē postmodernistiem, sakot, ka viņu teksti ir sausi un sterili. Dažkārt ir tā, ka var redzēt – autors salasījies Kortāsara Klasīšu spēli, mēģina kaut ko virpināt, bet iznāk sausi, neuzrunājoši.

– Jā, zinu. Ir diezgan grūti šādā griezumā analizēt pašam savu darbu. Es centos izvairīties no šī sausuma, mēģinot saplūst ar saviem varoņiem, veidojot attiecības ar viņiem ļoti intīmā līmenī.

– Kā jūs raksturotu sava romāna galveno varoni – Natāliju?

– Natālijā es iemiesoju visas tās labākās īpašības, kas man patīk sievietē. Savā ziņā tas ir mans sievietes ideāls, ko esmu radījis šajā romānā. Varētu teikt, ka Natālija ir kaut kur starp spēku un vājumu, starp trauslumu un pašsaprotamību. Tās ir lietas, kas mani ļoti fascinē sievietēs.

– Natālija ir gandrīz ideāla, bet kāpēc jūsu varoņi vīrieši ir diezgan haotiski, nesakarīgi un pat nevarīgi? 

– (Smejas.) Tā ir ļoti autobiogrāfiska detaļa! Man jāatzīst, ka šajā grāmatā es vairāk izcēlu gaismā sievieti, viņas īpašības. Tajā pašā laikā man jāsaka – arī Markuss iemieso ļoti daudz to īpašību, kuras es augstu vērtēju vīriešos.

– Un ko par šo grāmatu teica franču sievietes?

– Ja atskatās uz to laiku, kad romāns iznāca, reakcija bija ļoti izteikta. To pat var dalīt divās pretējās attieksmēs. Domāju, ka atsauksmes var šķirot pēc sieviešu vecuma un tā, kādas viņas ir. Viena grupa uzskata, ka romānā attēlots dziļš un fantastiski aizkustinošs mīlas stāsts, kas ir ļoti patiess un tāds, uz kuru vajadzētu tiekties. Otrs viedoklis, kuru pārstāvēja jaunākas, virspusīgākas un samākslotākas sievietes, bija tīrās šausmas – kā gan ir iespējams tā mīlēt tik neglītu vīrieti! Turpretī vīriešiem mans romāns dod cerību, ka pat tad, ja esi slikti apģērbies, ne tik ļoti simpātisks un turklāt vēl zviedrs, tevi vienalga var mīlēt skaista sieviete. (Smejas.)

– Bet vai mūsu laikmetā, kad tik daudz informācijas gāžas pār sabiedrību, mīlestība vispār ir iespējama? Nav taču 19. gadsimts, kad mīlēja uz mūžu.

– Protams, mīlestība ir iespējama. Tā dzīvos un pastāvēs mūžīgi.

– Ļoti romantisks viedoklis. Biežāk gan ir tā – šodien satiecies, rīt mīli, bet parīt esi jau visu aizmirsis.

– Es domāju, ka tieši senākos laikos cilvēki šajā ziņā bija apspiesti. Viņiem taču vajadzēja dzīvot šo klasisko ģimenes dzīves modeli – to prasīja sabiedrība. Savukārt šodien mīlestība ir veids, kā izteikt savu brīvību. Nepieciešamība izdzīvot mīlestību apliecina brīvību.

– Tā ir tāda sena un klasiska literatūras debate, ko rakstniekam vajadzētu atspoguļot – mūžīgās vērtības vai laikmeta griežus un kolīzijas. Kā ir, jūsuprāt? Kas ir primāri?

– Jā, šis ir ļoti interesants jautājums. Domāju, ka romāns savā ziņā ir kā spēles laukums, kur satiekas brīdis un tas, kam jākļūst par mūžību. Skaidrs, ka rakstniekam būtu nepieciešams izprast konkrētu mirkli, bet viņa uzdevums ir mēģināt padarīt to mūžīgu. Manuprāt, šī ir atslēga.

– Latvijā jaunākā franču literatūra asociējas ar Velbeka un Beigbedera romānu tulkojumiem. Kā jūs raksturotu savus darbus mūsdienu franču literatūras kopainā. Esat kaut kur centrā vai varbūt – opozīcijā?

– Ja runā par abiem pieminētajiem rakstniekiem, mana literatūra ir mazāk ciniska, vismaz romāns Smalkjūtība tāds ir. Tomēr gan Beigbedera, gan Velbeka romānos ir ļoti nopietna humora dimensija. Šajā ziņā mēs esam vienoti. Es tomēr domāju, ka šobrīd Francijā nevar runāt par kaut kādām vienotām rakstnieku paaudzēm un skolām, ko varētu klasificēt pēc kādiem konkrētiem parametriem vai idejām. Tas bija senos laikos, kad literatūrā pastāvēja konkrēti virzieni.

– Pieminējāt vārdu cinisms. Kā mūsu laikmetā vīrietim iespējams saglabāt romantisko stīgu, ja dzīve no viņa prasa kļūt par ciniķi?

– Es gan uzskatu, ka mūsu laikmetā tieši vajag vairāk humora un viegluma. Ja paskatās vēsturē, krīzes brīžos allaž ir plaukusi vieglā literatūra.

– Kā sākāt nodarboties ar literatūru?

– Patiesībā te pat nevar runāt par kādu izvēli. Tā bija kaismīga apmātība, nepieciešamība rakstīt, kas radās sešpadsmit gadu vecumā, kad apmēram gadu slimoju un tas ļoti mainīja manu dzīvi. Ļoti ilgu laiku es pat nedomāju, ka man vajadzētu un ka es varētu kļūt par rakstnieku. Kādus desmit gadus es vienkārši rakstīju. Dažus manus darbus pat publicēja, bet cilvēki nenopirka nevienu to eksemplāru. Mans mērķis nekad nav bijis būt rakstniekam – personai, kas to dara profesionāli un no tā dzīvo. Man nav šādu ambīciju. Toreiz jau es paralēli rakstīšanai darīju arī citas lietas. Biju ģitāras skolotājs. Strādāju par viesmīli. Francijā ir sarežģīti iztikt tikai ar rakstīšanu. Tomēr bieži vien nevajag meklēt lietas, tās notiek pašas.

– Jūsu dzīves aprakstos teikts, ka esat studējis mūziku. Pastāstiet par to vairāk.

– Jā, tā ir tiesa, ka pēc garā slimošanas perioda es nodarbojos ar dažādām lietām. Kādu brīdi pat mācījos gleznot. Esmu studējis klasisko mūziku, nodarbojies ar džezu, spēlējot dažādās grupās, bet tad pēkšņi sapratu, ka vislabākais veids, kā sevi izteikt, ir literatūra un humors. Bet, ja es atrastu kādu skaistu jaunu dziedātāju, tad nav teikts, ka atkal neķertos pie mūzikas (smaida).

– Ja romānu Smalkjūtība vajadzētu raksturot ar mūziku, kas tā būtu?

– Katrai manai grāmatai ir sava muzikālā tonalitāte, bet romānu Smalkjūtība, manuprāt, vislabāk raksturo viena dziesma, kas darbā vairākkārt pieminēta. Tā ir franču dziedātāja Alēna Sušona dziesma Bēgošā mīla. Uzskatu, ka tās nosaukums vien jau ir fantastisks. Mana jaunākā grāmata ir par mākslinieci, kas gājusi bojā Aušvicē 1943. gadā. Tās vadmotīvs ir Šūberta skaņdarbi. Parasti gan mūzikai nav noteicoša nozīme – tā veido gaisotni.

– Ko jūs darāt, kad nerakstāt?

– Ceļoju. Man patīk šobrīd atrasties Rīgā! Tas ir lieliski, ka manas grāmatas rada iespēju ceļot. Tas ir ļoti iedvesmojošs iemesls, lai rakstītu vēl. Es rakstu arī ceļojot. Savukārt Parīzē es dzīvoju ļoti mierīgi. Iepērkos, daru visus parastos darbus. Dzīvoju kopā ar dēlu. Man patīk savienot šo parasto dzīvi ar neparastām nodarbībām. Esmu uzņēmis jau vienu filmu, tagad taps nākamā. Tā ir kā mana trešā dzīve, jo vairāki mēneši jāpavada, organizējot lielas filmēšanas komandas darbu.

– Par Parīzi Francijas cienītāji ar stāžu Latvijā mēdz teikt, ka šī pilsēta pēdējos gados vairs neesot franciska, tajā esot zudis vecais Francijas gars, pilsēta kļuvusi kosmopolītiska. Vai, dzīvojot tur parastu ikdienas dzīvi, to jūtat?

– Tas taču ir pašsaprotami. Šodien Parīze vairs nevar atgādināt pastkartīti no 20. gadsimta 20. un 30. gadiem. Esmu vienmēr dzīvojis Parīzē, un man tā ir maģijas pilna pilsēta. Man ļoti patīk pastaigāties pa Parīzi. Eju pa pilsētu kā tūrists. Tas ir tāpat, kā es dzīvotu ar vienu un to pašu sievieti jau četrdesmit gadus, nenogurstot no tā. Jā, mums ir daži mazi strīdiņi. Dažreiz es aizbraucu prom un draudu, ka atradīšu sev citu mīlestību, bet Parīze vienalga ir vislabākā. Tas ir visas pasaules tēls, kas mūsdienās mainās. Mani dzīvokļa logi veras uz Fransuā Miterāna vārdā nosaukto Francijas Nacionālo bibliotēku. Tā ir viena no manām mīļākajām vietām Parīzē, kur pavadu daudz laika.

– Kā jūsu romāns Smalkjūtība tapa par filmu. Viena lieta ir ideja par kino, bet jūs to izdarījāt reāli. Kā jums tas izdevās?

 – Tad, kad pabeidzu romānu Smalkjūtība, mans brālis man teica – no tā vajadzētu uztaisīt filmu. Viņam jau bija pieredze filmu veidošanā. Mums jau pirms tam bija ideja taisīt kopā filmu. Ilgi meklējām – par ko, uztaisījām pat vienu īsfilmu. Brālis izlasīja romānu un teica – beidzam meklēt. Te viss ir. Faktiski iznāca tā, ka doma par filmu mums radās vēl pirms grāmatas lielajiem panākumiem, un tad, kad tie sākās, ideja jau bija gatava. Man pašam turklāt tā bija iespēja pakavēties ilgāk šajā stāstā.

– Lai gan tas pats stāsts, filma tomēr ļoti atšķiras no literārā darba. Kas noteica šīs izmaiņas? Vai tas, ka uz ekrāna nevar atveidot visu, kā tas ir romānā?

– Es nedomāju, ka grāmatas adaptācija ir pilnīgs teksta pārlikums uz ekrāna. Es pat izbaudīju šo iespēju veidot stāstu uz ekrāna, lai parādītu to vizuāli.

– Pierunāt filmēties Natālijas lomā Odriju Tatū jau pats par sevi bija liels panākums, pirms vēl filmēšana bija sākusies. Kā jums tas izdevās?

– Tas ir ļoti garš stāsts! Aktrisei ir ārkārtīgi daudz piedāvājumu. Viņa filmējas tikai reizi gadā. Process bija ļoti grūts, bet Odrijai Tatū patika filmas varone Natālija. Viņa izdzīvo ļoti dažādus dzīves pārbaudījumus. Aktrisei bija vilinoši to nospēlēt. Sarunās pagāja vairāki mēneši. Galu galā izšķirošais faktors bija tas, ka Odrijai Tatū patika Markusa lomas atveidotājs Fransuā Damjēns.

– Kā bija sadarboties ar zvaigzni Odriju Tatū filmēšanas laukumā. Scenārijs nebija jāpārraksta?     

– Tas bija ļoti garš ceļš, kamēr mēs viņu pārliecinājām filmēties. Kad viņa piekrita, darbojās ar ļoti lielu pašatdevi, ne mirkli neapšaubot to, kas notika filmēšanās laukumā un neapstrīdot autoru lēmumus. Ļoti profesionāla aktrise! Visu cieņu! Tas tiešām ir ļoti iespaidīgi – strādāt kopā ar tādu zvaigzni. Protams, tas bija arī milzīgs stress, jo labi sapratu, ka pēc tam filmu skatīsies ļoti daudzi tieši tāpēc, ka tur spēlē Odrija Tatū. Tā bija liela atbildība. Divus filmēšanas mēnešus faktiski negulēju.

– Ja runā par romānu Smalkjūtība, tur ir kāda līdzīga stīga, kas sajūtama arī filmā Amēlija. Veidojot filmu, jums droši vien vajadzēja darīt visu, lai šādas paralēles netiktu vilktas un to neviens nesauktu par Amēliju 2?

– Godīgi sakot, neesmu par to domājis un nedomāju arī par Odriju Tatū, kad rakstīju romānu. Tomēr, jā, Natālijas loma Odrijai Tatū ir pirmā, kur viņa nospēlē mūsdienu sievieti ar visām tās problēmām. Ne Amēlijā, ne arī citās lomās viņai šāda uzdevuma nebija. Varbūt Smalkjūtībā viņa kļuva par izaugušu Amēliju.

– Jūs varat man iebilst, tomēr, skatoties filmu, vērojot kameru darbu un montāžu, šķita, ka jūsu budžets nebija astronomiski liels. Tas tomēr bija pietiekams, lai jūs varētu uztaisīt kārtīgu kino. Mums Latvijā savukārt ir milzu debates par to, cik tad var atļauties dot naudu vienas filmas veidošanai. Vienmēr iedod par maz, un tehniskie risinājumi reizēm ir briesmīgi. Ja nav noslēpums, kāds bija budžets?

– Filmas budžets bija 6 800 000 eiro. Liela šīs summas daļa bija Odrijas Tatū honorārs.

– Nav slikti! Jūs teicāt, ka brīdī, kad filmas ideja bija gatava, romāna panākumi vēl nebija sākušies. Esat būtībā iesācējs kino. Kā jums izdevās pārliecināt, ka jums tiešām ir vērts dot šādu pietiekami lielu naudu?

– Tajā brīdī, kad pateicu, ka manā filmā galveno lomu spēlēs Odrija Tatū, dabūt naudu vairs nebija nekādu problēmu. Principā viņa noteica šīs filmas likteni. Tā bija neticama veiksme. Pēc filmas tapšanas mēs daudz ceļojām pa pasauli. Tas tiešām ir ļoti skaists stāsts.

Fakti

Dāvids Foenkinoss

Franču rakstnieks, kinorežisors, scenārists (1974)

Sarakstījis astoņas grāmatas. Romāns La Délicatesse kļuvis par starptautisku bestselleru. Darbs izdots arī latviski ar nosaukumu Smalkjūtība

Kopā ar brāli uzņēmis filmu La Délicatesse. Natālijas lomu tajā atveido franču kinozvaigzne Odrija Tatū. Filma izpelnījusies Cēzara nomināciju un tikusi demonstrēta daudzās pasaules valstīs

Dzīvo Parīzē kopā ar dēlu, raksta jaunu grāmatu un cer uzņemt vēl kādu mākslas filmu