Vērtējot šopavasar izdotās tulkotās grāmatas, nenoliedzams ir fakts, ka 2014. gada pirmā puse mūsu izdevējiem izvērtusies par nosacīta bēguma periodu. Grāmatas iznāk, to nebūt nav maz, tomēr samērā retas ir tādas, ko izlasot gribas nopūsties un teikt – jā, tā tik ir manta!
Ja vēl tradicionāli bestselleriem piedienošo žanru plauktiņā zinātājs spēs atrast šo to negaidītu, aizraujošu un uzmanību saistošu, tad pavisam grūti ir atrast kaut ko «iz nopietnākiem grāmatu plauktiem». Mikolaja Ložiņska romāns ar fantastiski stulbo un neuzrunājošo nosaukumu Grāmata šajā ziņā ir viens no retajiem patīkamajiem izņēmumiem. Lai gan tā neierastais ārējais izskats un tituls tā vien kliedz – dieva dēļ, nepērciet šo izstrādājumu (gan jau izdevums izpelnīsies ievērību Zelta ābeles konkursā), pats darbs ir negaidīti labs. To bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem var ieteikt visiem, kurus interesē 20. gadsimta Austrumeiropas cilvēkvēsture. Uzrakstot šādu visnotaļ pareizu, bet apvazātu teikumu, pie sevis nodomāju – tagad Grāmatu vispār neviens negribēs lasīt, jo Austrumeiropas cilvēkvēsture, šis paēdušu britu profesoru lielais un sirsnīgais bizness, pēdējā laikā Latvijas lasītājiem sākusi maķenīt piegriezties. Tomēr samelots te nekas nav – Mikolajs Ložiņskis tiešām izstāsta savas dzimtas cilvēkvēsturi, kas risinājusies pēckara Polijā, turklāt izdara to tik labi, ka tīri vai raudiens nāk – nu kāpēc pie mums par šīm lietām raksta tik tradicionāli iepriekšparedzami un neinteresanti? Redz, kā viens poļu ebrejs tomēr var tik skaisti un labi to izdarīt!
Domāju, ka Mikolaja Ložiņska romāna Grāmata latviešu izdevuma divas veiksmes ir tās, ka grāmatu tulkojusi dzejniece Ingmāra Balode, bet pats darbs nav nekāds romāns, lai nu arī visur tā tiek apgalvots. Tā parasti raksta padzīvojuši dzejnieki, kas, jaunībā iztrakojušies un vīnā izpeldējušies, galu galā atklāj, ka neko īpaši revolucionāru un novatorisku dzejā vairs uzradīt nespēj. Tad viņi vai nu uztur sevi līmenī, sacerot vienu ievērotu grāmatu pēc otras, vai maina nodarbošanos (tulko, atdzejo). Daži pēc šī sev visnotaļ skumīgā atklājuma reižu pa reizēm sāk rakstīt mazus kriksīšus prozā, kas literatūras vēsturē tiek saukti visdažādākajos vārdos: skaidas (Juhani Aho), miniatūras (Jānis Sudrabkalns), epifānijas (Imants Ziedonis). Nu, lūk, Mikolaja Ložiņska Grāmatas latviešu izdevums vairāk ir dzejproza nekā romāns, kaut arī autors šai apdzisuša dzejnieka definīcijai neatbilst kaut vai sava vecuma dēļ.
Jā, formāli tas tiešām ir stāsts par ebreju ģimenes dzīvi padomju Polijā, bet tikai formāli. Mikolajs Ložiņskis darina mazas pērlītes, kuras ver vienotā virtenē, un, kā jau tas pirms kāda laika bija pamanāms interneta žurnālā satori.lv, šīs pērlītes ļoti labi dzīvo savu autonomu dzīvi, jo ir kā pabeigts mikrokosms, kas mājo vienotā telpā ar sev līdzvērtīgiem mikrokosmiem. Asprātīgi, traģikomiski, sirsnīgi. Nenoliedzams formas meistars un droši vien ciets rieksts tulkotājai. Tie, kas ciena oriģinālu pieeju citu radītiem tekstiem, šo var lasīt zigzagā, no vidus, beigām, pat no sākuma. Teksti ir stipri. Tā vien šķiet, ka Ložiņskis spēj uzrakstīt skaisti par jebko – par Staļina nāvi, ebreju vajāšanām, blatu sistēmu, starp valstīm sašķelto dzimtu. Grāmata ir neliela. To var izlasīt ātri, bet jādomā par to ir ilgi, tāpēc varbūt labāk lasīt nesteidzoties.
Šā īsā apskata beigās der piebilst, ka Grāmatas autors ir tas pats Mikolajs Ložiņskis, kas 2011. gadā saņēma starptautisko Jāņa Baltvilka balvu par pasaku grāmatu Būtnes bēg.