Jānis Sudrabkalns. Ģenialitāte un bailes

Pirms divām dienām, 17. maijā, 120. dzimšanas diena apritēja vienam no 20. gadsimta izcilākajiem dzejniekiem Jānim Sudrabkalnam, tomēr pavisam maz ir to, kas šo ievērojamo gadskārtu vēlētos atzīmēt.

 Izcils dzejnieks, bet nožēlojams mūžs – šādi un līdzīgi apzīmējumi pavada Sudrabkalnu nu jau vairāk nekā 20 gadus, tomēr ir pienācis laiks beigt izlikties, ka tāda Sudrabkalna nebija vispār.

Viņa dzejas virsotnes joprojām ir dzejas virsotnes, bet Sudrabkalna dzīve pēc 1940. gada kalpo par labu paraugu tam, kas notiek, ja ģēnijs mēģina izdabāt režīmam. Jāņem vērā, ka šī dzejnieka gadījumā starp ģenialitāti un uzkalpošanos pa vidu stāvējusi smalka un jūtīga nervu struktūra, kas visticamāk robežojusies ar slimību. Tāpēc, pirms mest akmeņus Sudrabkalna virzienā, labāk paudīsim attieksmi pret, piemēram, lunkanajiem maigajai varai komplimentējošiem opusiem mūsu presē un citos medijos pēdējā pusgada laikā. Kas zina, ko mēs tagad klausītos un lasītu vēl tagad, ja nebūtu Ukrainas notikumu. Sudrabkalna piemērs te var noderēt kā biedējoša mācība gan nākotnes, gan tagadnes tautiešiem, neatkarīgi no viņu talanta pakāpes un biznesa vai mākslas nosliecēm.

Neatbildētie jautājumi

Pēc tam, kad aprīlī izveidoju LTV raidījumu Nacionālie dārgumi par Jāni Sudrabkalnu, kurā ne tuvu nebija iespējams ieskicēt visu problēmas plašumu, saņēmu diezgan daudz atsauksmju no cilvēkiem, kas savulaik vai nu pazinuši dzejnieku, vai par viņu kaut ko zinājuši. Gan dzejas pētnieki, gan citi Sudrabkalna cienītāji ir vienisprātis par to, ka dzejnieka kalpība padomju režīmam veidojusies liktenīgu sakritību dēļ. Ja Fortūnas rats būtu pavērsies nedaudz citādi, Sudrabkalns visticamāk dotos trimdā. Tomēr ir, kā ir.

Esmu uzklausījis kādu interesantu leģendu par to, kāpēc viss ir sācies. Nacionālajos dārgumos Sudrabkalna pētniece Ieva Kalniņa citēja Vārdauņa liecību par to, kā kreisie un prokrieviskie dzejnieki kara sākumā spieduši Sudrabkalnu doties viņiem līdzi uz PSRS, bet tagad minējumi virzās vēl dziļākā pagātnē. Protams, tā ir tikai versija, bet, iespējams, dzejnieka kreisie draugi viņu ievilkuši kādās nelegālās lietiņās jau trīsdesmito gadu sākumā. Ja runa būtu par garīgi stabilu personību, tad droši vien šādai virspusējai nelegālai spēlītei nevajadzētu izraisīt tālejošas sekas, bet, ņemot vērā Sudrabkalna psihi, viņam būtu ļoti vienkārši iestāstīt, ka dzejnieks «uzņemts bandā», no kuras atpakaļceļa vairs nav. Ar pagrīdi Sudrabkalnu varēja šantažēt dažādos dzīves gadījumos, vēl Ulmaņa režīma laikā, turklāt, kā parāda okupācijas pieredze, pašiem šā pasākuma dalībniekiem pēc padomju varas nostiprināšanās ar līdzdalību pagrīdē lielīties nebija izdevīgi. Latvijas brīvvalsts komunisti un nelegāļi gan ļoti cerēja uz staļiniešu labvēlību, ietekmīgus amatus dalot, tomēr drīz vien viņiem aizbāza muti un apgrieza spārnus – dažu neattapīgāku pat iespundēja padomju lēģeros. Jaunajiem kungiem amatu kārotāju pietika no savējo vidus.

Kā apgalvo Māra Eņģele, atsaucoties uz Aleksandru Pelēci, Sudrabkalna došanās līdzi komunistiem 1941. gadā nebūt nav apzināta un brīvprātīga. Versijai, ka dzejnieks pats devies prom no Rīgas, ejot ar kājām Siguldas virzienā, tagad pretim liekama versija par to, ka Sudrabkalns slēpies savā dzīvoklī aiz skapja, tomēr ticis no turienes izvilkts. To pats Sudrabkalns stāstījis Pelēcim, lai viņš pieraksta. Ja laiki mainītos, cilvēki uzzinātu patieso notikumu gaitu. Iespējams, ka Sudrabkalns dzīvoklī ticis arī iekaustīts un mašīnā iesēdināts ar sasistu seju. Ej nu zini!

Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka dzejniekam nav sevišķas vajadzības bēgt uz Krieviju vai baidīties no vāciešiem. 1940. gadā viņa sadarbība ar padomju režīmu ir krietni mazāka nekā dažam labam vēlākam trimdiniekam, kas savās atmiņās iztaisās par lielu cietēju. Protams, arī Sudrabkalns nesēž nekādos pagrīdes bunkuros, jaunā vara ap viņu luncinās lielās autoritātes dēļ, tomēr, kā vēlāk atceras gan trimdas, gan padomju Latvijas autori, tieši Sudrabkalns bijis tas, kurš staigājis pa laikrakstu un žurnālu redakcijām un bezbailīgi stāstījis pretpadomju anekdotes, allaž pieminot «padumjo Latviju». Arī tad, kad pārējie bailīgi klusējuši. Par to, ka Sudrabkalna darbībā nav īpašas pakalpības iezīmes, var pārliecināties, lasot arī korekto Ilgoņa Bērsona pētījumu Auseklītis zem āmura un kāškrusta. Rakstnieku soļi divos lūzumgados, kas uz dokumentu un publikāciju bāzes stāsta par liktenīgajiem notikumiem 1940. un 1941. gadā.

Virpinot dažādas aizbraukšanas versijas, no svaru kausiem tomēr nav nometama arī Pirmā pasaules kara pieredze, kas Sudrabkalnam, zinot viņa trauslo nervu sistēmu, nebūt nešķiet rožaina. Iespējams, ka dzejnieks, atcerējies savas frontes feldšera gaitas un tālākos piedzīvojumus armijā, pats nolemj bēgt iespējami tālāk no frontes līnijas. Skaidrs, ka, nonākot PSRS, kā agrāk teica, «dziļi aizmugurē», dzejnieka liktenis tika izšķirts. Smalkais un nepraktiskais Sudrabkalns, kas pats sev lāgā nemāk uztaisīt ēst, bet, ja dārzā filmēšanas vajadzībām jāplūc puķītes, tad dzejnieka centībā izrauj no dobes hiacinti ar visu sīpolu, kā tas pamanāms Latvijas PSR laiku kinohronikā, nonāk apstākļos, kādi PSRS šķiet ikdiena, bet smalkajam intelektuālim līdzinās elles šķīstītavai. Tad, kad viņam paveras iespēja no tās izbēgt, kalpojot PSRS, dzejnieks to dara ar visu sirdi un dvēseli.

Nervi, nervi

Analizējot Jāņa Sudrabkalna dzīvi, neviens nopietns teksts par dzejnieku nebūs neko vērts, ja tā veidošanā kā eksperti netiks piesaistīti psihiatri un psihoterapeiti. Protams, jebkura cilvēka veselības stāvoklis, īpaši psihiskās veselības, ir ļoti delikāta lieta. Cik no tā jāceļ publikas priekšā, tas ir jautājums. Tomēr pašreizējie izteikumi par Sudrabkalna dīvainībām – vajāšanas māniju, aizdomīgumu, bailēm, mēģinājumiem lēkt ārā pa logu un izdarīt pašnāvību – var radīt maldīgu iespaidu par dzejnieku, padarot viņu par tādu kā ciema muļķīti. Tas galīgi neatbilst tiem Sudrabkalna raksturojumiem, kas nāk no viņa pazinējiem, – ļoti solīds, smalkjūtīgs, delikāts, inteliģents, ārkārtīgi gudrs. Skaidrs, ka ģēnija intelekts ir stipri virs vidējā, bet Sudrabkalna realitāte krietni paplašināta. Tajā sadzīvo gan skaisti eņģeļi, gan kropli dēmoni. Bez šāda komplekta diezin vai taptu izcilās dzejas rindas, tomēr praktiskajā dzīvē šāds cilvēks ir kā baltais zvirbulis.

Nevarētu teikt, ka Sudrabkalna psihes īpatnības padomju laikos tiktu delikāti respektētas. Gluži otrādi – ar dzejnieku apietas diezgan cūciski. Tad, kad varai ir nepieciešamas cildinošas rīmes vai publicistika, Sudrabkalns ir vesels un godājams tautas dzejnieks. Saglabājušās atmiņas par to, ka jau tad, kad dzejniekam bijis pāri septiņdesmit, viņš vienalga «transportēts apkārt pa skolām, kaut pats vairs nav spējis lāgā funkcionēt», izrādot bērniem lielo padomju mākslinieku. Nu apmēram tāpat, kā tautai tika demonstrēts Leonīds Brežņevs. Ja jau pastāv tādas veselības problēmas, kam nepieciešams Serbska institūta slēdziens, tad Sudrabkalna stāvoklis tiešām bija nopietns. Kālab vajadzēja vadāt veco vīru pa skolām un kultūras namiem? Publisko uzstāšanos radītais stress dzejniekam varēja nodarīt tikai ļaunu.

Pavisam nekrietni vara ar Sudrabkalnu apietas viņa mūža pēdējos mirkļos. Farss ar dzejnieka vienīgās laulības pusslepeno šķiršanu pēc viņa nāves ir viena no netīrākajām un nožēlojamākajām Latvijas padomju kultūras dzīves lappusēm. Divas nedēļas pirms nāves Sudrabkalns slimnīcā salaulājas ar savu pēdējo kopēju Ernu Strautu. Tomēr viņu laulība un arī testaments tiek atcelti Augstākajā Tiesā jau 1975. gada nogalē. (Ievērojiet – Sudrabkalns mirst 1975. gada 4. septembrī, bet lieta fantastiskā ātrumā dažu mēnešu laikā nonāk līdz Augstākajai Tiesai!) Arguments laulību atcelšanai ir ļoti smags – Sudrabkalns nav pieskaitāms! Te nu iznāk pavisam dīvaini – kad jāslavē odiozie dzejnieka padomju laika opusi, tad viņš ir pieskaitāms un vesels, bet, kad runa ir par dzejnieka laulībām, – nepieskaitāms.

Domāju, ka pareizi būtu, ja mūsdienu pētnieki, pārskatot Sudrabkalna lietu, apšaubītu gan stāstus par to, cik Sudrabkalns bija vesels un pieskaitāms, gan vēl jo vairāk visas diagnozes, ko noteikusi izslavēti melīgā padomju psihiatrija. Galu galā ir taču dzejnieka teksti, dienasgrāmatas, arhīvs un liecības. Lai nu vecās PSRS skolas psihiatri te pat nesāk iebilst, ka viss noticis godīgi, – Sudrabkalna pēcnāves šķiršanās prāva bija nepārprotams Latvijas PSR politiskās elites pasūtījums, kam nav nekā kopīga nedz ar godīgu medicīnu, nedz godīgu jurisprudenci.

Pārbaudīt un apšaubīt nepieciešams visu viņa biogrāfiju, jo arī Sudrabkalna bērnības gadu stāsts par savā vaļā pamesto dēliņu, kura tēvs krodzinieks pēc sievas nāves par abu dēlu (Sudrabkalnam esot bijis arī brālis, kas, pēc dažādām ziņām, finālā nodzēries līdz renstelēm, kaut gan, iespējams, arī tas ir pārspīlēts apgalvojums) likteni īpaši nav rūpējies, maigi izsakoties, neiztur nekādu kritiku. Skaidrs, ka mazais Arvīds (dzejnieka īstais vārds) pēc mammas nāves alkst tēva uzmanības un mīļuma, tomēr tā vien šķiet, ka dažiem paša Sudrabkalna izteikumiem par bērnību ir apmēram tikpat liela precizitāte kā Aspazijas mednieku stāstiem par viņas pirmā vīra nekrietnībām. Tēvs, kas nerūpējas par dēlu, neapmaksātu viņa studijas privātajās ģimnāzijās! (No 1909. līdz 1911. gadam Jānis Sudrabkalns mācās Dubultu privātģimnāzijā un, kā atmiņās raksta viņa klasesbiedrs Uga Skulme, ir visai savāds jauneklis ar dīvainiem izlēcieniem.) Pēc tēva nāves Sudrabkalns ģimnāziju tā arī nepabeidz, nonākot radošā Rīgas mākslinieku vidē. Uga Skulme atmiņās piemin, ka Sudrabkalnam problēmas radījusi ģeometrija un Pitagora teorēma topošajam dzejas ģēnijam nav bijusi pa spēkam. Izglītības trūkums vēlāk netraucē Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai piešķirt Sudrabkalnam akadēmiķa titulu.

Virsotnes

Patīk vai nepatīk, bez Jāņa Sudrabkalna nevar uzrakstīt 20. gadsimta 20. un 30. gadu latviešu literatūras vēsturi. Viņš tur ir viena no lielākajām virsotnēm, par kuru ļoti atzinīgi izsakās gan laikabiedri kolēģi – dzejnieki un rakstnieki –, gan dažādu novirzienu literatūras kritiķi. Jāni Sudrabkalnu cildina Edvarts Virza. Vēl vairāk viņu slavē Virzas galvenais pretmets un ienaidniece nr.1 Zenta Mauriņa visnotaļ skolnieciskās esejās. Sudrabkalna veikums ne bez pamata tiek likts augstāk par Čaka pienesumu, piebilstot, ka Sudrabkalns ir smalkāks, inteliģentāks un formas ziņā izkoptāks.

Grāmatu, kas veido pieminekli Sudrabkalnam kā izcilākajam sava laika dzejniekam, nav daudz, jo viņš nav pārlieku ražīgs autors. Tie ir trīs dzeju krājumi: Spārnotā armāda, Pārvērtības un Spuldze vējā, kā arī miniatūru krājums Viena bezdelīga lido. Jānis Peters, tāpat citi dzejnieka talanta cienītāji, tam pievieno arī Sudrabkalna humoristisko dzeju, kas parakstīta ar pseidonīmu Olivereto, tomēr gan Trubadūrs uz ēzeļa, gan Džentlmens ceriņu frakā, manuprāt, netiek pāri laika ietvaram, jo Sudrabkalna smiekli trāpīgi un asprātīgi runā par viņa dzīves reālijām. Mūsdienās tos saprast bez komentāriem vai īpašām priekšzināšanām ir pagrūti.

Iespējams, ka liktenīgais lūzums Jāņa Sudrabkalna dzīvē un psihē noticis 1931. gada 8. augusta vakarā, kad vilcienu sadursmē Mellužos iet bojā viņa lielā un bezcerīgā mīlestība, skaistā aktrise Biruta Skujeniece. Tā vien šķiet, ka šī dāma, ko dievina daudzi, vīru ieskaitot, piekopj visai brīvu dzīvesveidu, bet naivajam un stostīgajam Sudrabkalnam tajā atvēlēta mīloša dzejnieka loma.

Kā raksta Rimands Ceplis: «Sudrabkalns uz bērēm neiet. Viņš noīrē vietu Ādolfa Talča vasarnīcā, iepretim kurai notika vilciena katastrofa. Istabu ar skatu uz sliedēm.» Viņa Klodija ir mirusi, un arī pats Klodijas apdzejotājs pārvērties dzīvā mironī.

Varbūt tā ir sakritība, bet neko daudz pēc šī negadījuma Sudrabkalns jau arī neuzraksta. Dzejā tie ir Cīruļi ziemā (1939), būtībā izlase, un jau pieminētais miniatūru krājums Viena bezdelīga lido (1937). Savukārt, par padomju laika dzeju runājot, vajadzētu izdarīt to, ko Nacionālajos dārgumos uzsvēra Sudrabkalna dzejas pētniece Ieva Kalniņa un dzejnieks Jānis Rokpelnis – atlasīt no tās nedaudzos labos dzejoļus, jo tādi nenoliedzami ir arī tur, un pievienot tos labākajiem pirmskara dzejas paraugiem. Vai šādu dzejoļu ir piecpadsmit vai trīsdesmit, lai vērtē eksperti. Klabošās rīmes, ar kurām reiz tika spīdzināti padomju gadu skolas bērni, bet ko tā slavēja padomju kritika un piešķīra par tām Staļina prēmiju, ir tukši teksti bez mākslinieciskas vērtības. Tās, nedzīvi dzimušas, bija mirušas jau padomju laikos. Un Sudrabkalns, būdams izcils profesionālis, to pats lieliski saprata.

Traģēdija

Droši vien katram ir savs viedoklis par Jāni Sudrabkalnu, un, visticamāk, tas atkarīgs no tā, vai savulaik līdzās nevarīgajai padomju dzejai, kas tika cildināta, kā izcils socreālisma dzejas paraugs mājās plauktā bija atrodams arī cits Sudrabkalns. Tomēr kā padomju laikā jutās pats dzejnieks, kam piešķīra prēmijas, izdeva Rakstus, vēlēja par deputātu? Viņa vārdā taču sauca naftas tankkuģus un ielas. Par godu viņam izdeva albumus. Diezin vai iespējams baudīt lielāku slavu, cildinājumus un arī honorārus.

Tomēr, raugoties padomju gadu kinohronikās, ieskatoties atmiņās, es redzu tur vientuļu un nelaimīgu vīru. Mazu cilvēciņu ar izcilām prāta spējām, kas smok paša slavā un dreb bailēs, ka tik nu reiz patiesi vara no viņa nesāk prasīt tos izcilos darbus, par kuriem runā kritika, bet kurus viņš jau sen vairs nav spējīgs radīt.

«Kāpēc šodien Pelše uz mani ne tā paskatījās? Vai tik es visu esmu izdarījis pareizi? – viņš vaicā savās dienasgrāmatās un noniecina visu, ko pats radījis.

Turklāt jau arī lasītāji nav nekādi muļķi. Nedomāju, ka latviešu dzēlīgums dzimis tikai interneta komentāru laikmetā. Gan jau, ka tāpat kā Čaks viņš sarīkojumos vai ārpus tiem saņem skaistus ziedus ar anonīmu lūgumu uzlikt tos uz tā dzejnieka kapa, kas sarakstījis Pārvērtības un Viena bezdelīga lido.

Likteņa ironija, tāpat kā savulaik Sudrabkalns smīnējis par padomju Latviju, samainot dažus patskaņus vārdā «padomju», arī viņa uzvārds, pagarinot burtu «u», tagad iegūst citu, daudz nepoētiskāku jēgu. Lai nomierinātos, Sudrabkalns laiku pa laikam uzprasās vizītēs pie kompartijas bosiem. Tie viņu uzņem, uzklausa un gan jau arī pamāca, dzejnieka dīvainības izmantojot savā labā. Bet Sudrabkalns, pārnācis mājā, raksta kārtējo rakstu un visur, kur vien var, vajag vai nevajag, pirms vārda «cilvēki» ievieto vārdu «padomju». Lai tikai atkal kāds uz viņu ne tā nepaskatītos. Arī sarīkojumos vēlme sēdēt pēdējā rindā, lai neviens neglūnētu viņam pakausī, kļūst aizvien izteiktāka, bet Sudrabkalnu, kā parasts, sēdina pirmajā rindā, goda vietā. Un tā viņš tur sēž kā sirms nobijies putnēns, kam šķiet, ka viņa pakausī urbjas ļaunu vēstoši, nosodoši skatieni, kas bez vārdiem teic – nodevējs.

Vai ir jēga vainot visā dzejnieku? Šķiet, šis nu ir gadījums, kad īsti vietā Jēzum piedēvētais izteikums par to, ka nevajag tiesāt, lai pats netiktu tiesāts. Cilvēka prāta gaismas un krēslas ceļi nav izdibināmi. Mēs neviens nezinām, kā paši uzvestos līdzīgā situācijā, kaut esam pārliecināti, ka ar mums tā noteikti neizdarītos, ka mēs noteikti izturētos kā varoņi. Latviešu kultūrā tomēr ir bijuši gadījumi, kad rakstniece, kas ar pārliecību ir gatava mirt par Latvijas brīvību, nonākusi čekā, neiztur spīdzināšanas un pazemojumus, kļūstot par nodevēju. Lai nu šīs lietas izvērtē kāda augstāka vara.

Tas, ko mums būtu gudri paņemt no Sudrabkalna šodien, 120 gadus pēc viņa dzimšanas, ir atklāts un skaidrs stāsts par ģeniāla dzejnieka traģēdiju, kuru izprovocē privātas drāmas, laikmeta kolīzijas un nepieciešamība kalpot režīmam. Un to mūsu literatūras pētniecība ir Latvijai parādā. Nav te ko aizsegties ar frāzēm, ka sabiedrība tam nav gatava. Kā pierādīja Armanda Pučes grāmata par Kasparu Kambalu – ir jārunā par svarīgāko. Puķītes nevienu neinteresē.

***

Dzejnieks Jānis Sudrabkalns

• Dzimis 1894. gada 17. maijā Inčukalnā – miris 1975. gada 4. septembrī Rīgā. Īstajā vārdā Arvīds Peine – līdz 1925. gadam, kad maina vārdu un uzvārdu uz Jānis Sudrabkalns.

• Mācījies dažādās privātģimnāzijās, bet studijas nav pabeidzis.

• Pirmā publikācija – dzejolis Jaunās Dienas Lapas Feļetona pielikumā 1913. gadā.

• Pirmā pasaules kara laikā mobilizēts armijā. Bijis feldšeris, bet vēlāk nepamierinoša veselības stāvokļa dēļ demobilizēts.

• Sarakstījis dzeju krājumus Spārnotā armāda (1920, 1926), Pārvērtības (1924) Spuldze vējā (1931) Cīruļi ziemā (1939), humoristisko dzeju ar pseidonīmu Olivereto Trubadūrs uz ēzeļa (1921), Viņpus laba un ļauna (1922, arī feļetoni), Džentlmens ceriņu frakā (1924), miniatūras Trīs vilšanās (1927), Viena bezdelīga lido (1937).

• Sākoties Otrajam pasaules karam, nonāk PSRS. Dzīvojis Halturinā, Uržumā, Kstiņā un Maskavā. Te sākusies Sudrabkalna sadarbība ar padomju režīmu. Par dzejoļu krājumu Brāļu saimē saņem 2. pakāpes Staļina prēmiju.

• Padomju laikos ir viens no latviešu padomju literatūras redzamākajiem darbiniekiem, kuram režīms izrāda dažādus pagodinājumus. Sudrabkalns ir Latvijas PSR Miera aizstāvēšanas komitejas priekšsēdētāja biedrs, LKP CK loceklis, PSRS Augstākās padomes deputāts, LPSR ZA akadēmiķis, LPSR Valsts prēmijas laureāts un Tautas dzejnieks. Viņš saņēmis Sociālistiskā darba varoņa ordeni. Pēckara periodā Sudrabkalns galvenokārt raksta publicistiku.