Atvadas no 20. gadsimta pasaules labākā rakstnieka, maģiskā reālista kolumbieša Gabriela Garsijas Markesa kļuvušas par vienu no galvenajiem aizgājušo Lieldienu notikumiem pasaulē.
Ziņa par romāna Simts vientulības gadu autora nāvi aizēnoja pat aģentūru vēstījumus par Lieldienu svinībām un starptautiskiem konfliktiem.
1982. gada Nobela prēmijas laureāts (dz. 1927. gada 6. martā) nomira no plaušu karsoņa pagājušo ceturtdien, 17. aprīlī, Mehiko astoņdesmit septiņu gadu vecumā. Vakar Mehiko notika rakstnieka piemiņas ceremonija, kurā piedalījās Meksikas un Kolumbijas prezidenti un izcili Latīņamerikas kultūras darbinieki. Piemiņas pasākumi šonedēļ norisinās daudzviet Dienvidamerikā, arī Gabriela Garsijas Markesa dzimtajā Kolumbijas pilsētā Arakatakā, kas pēc The New York Times reportāžas visticamāk kļūs par literāro svētceļojumu vietu Markesa talanta cienītājiem no visas pasaules. Noskaņu, kas valda šajā pasaules daļā pēdējo dienu laikā, labi raksturo Kolumbijas prezidenta Huana Manuela Santosa teiktais: «Simts vientulības gadu un skumjas par visu laikmetu dižākā kolumbieša nāvi.»
Ģeniāli darbi
Gabriels Garsija Markess iegājis divdesmitā gadsimta pasaules kultūras vēsturē kā viens no maģiskā reālisma spožākajiem pārstāvjiem. Latvijā vēl padomju laikos – pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados – fenomenālu popularitāti piedzīvoja romāns Simts vientulības gadu. Tam sekoja stāstu krājums Nestundā. Tomēr mūsdienu lasītājiem krietni vien pievilcīgāki šķiet skaisti iesietie Markesa darbu izdevumi, kas nākuši klajā jaunākos laikos – apgādā Atēna. Te ir jau pieminētie Simts vientulības gadu, romāns Mīlestība holeras laikos, īsromāns Pulkvedim neviens neraksta, stāstu krājums Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Arī divi darbi, kas iezīmēja lielā Markesa sensacionālo atgriešanos literatūrā pēc limfas vēža uzveikšanas. Tas ir gan autobiogrāfiskais Dzīvot, lai izstāstītu, gan nu jau arī par kino klasiku kļuvušais Atmiņas par manām skumjajām maukām. Tā vien šķiet, ka Markesa radītā literatūra pārvērš visu, ar ko tā saskārusies. Latvija un latviešu kultūra šajā ziņā nav izņēmums. Simts vientulības gadu auglīgais iespaids vērojams Zigmunda Skujiņa romānā Gulta ar zelta kāju. Pulkvedis, kuram neviens neraksta, kļuvis par leģendārā krodziņa nosaukumu, bet Patriarha rudens par studentu skatuves mākslas festivālu. Savukārt LTV šova Lielā lasīšana skatītāju balsojums pārliecinoši ierindojis Gabrielu Garsiju Markesu starp Latvijas lasītāju simt mīļākajiem autoriem.
Par mīlestību
Lai gan padomju sociālismu izbaudījušai Latvijai Markesa maģiskais reālisms šķiet ar tropu mūža mežu tveici apvējots romantisku kaislību stāsts, rakstnieks vienmēr bijis pilsoniski aktīvs. Huntas, militārie apvērsumi, dažādie mafijas klanu cīniņi ir Latīņamerikas valstu divdesmitā gadsimta ikdiena, un viss šis sarežģītais laiks radis atspoguļojumu kā Markesa daiļradē, tā viņa žurnālista gaitās. Nobela prēmijas laureāta lekcijā 1982. gadā autors runā par nepieciešamību radīt jaunu un radikālu pasaules utopiju, kurā nevienam un nekad nebūs tiesību izlemt to, kādā nāvē mirs citi cilvēki, un tie nebūt nav tukši vārdi.
Tagad dēvēts «par visu laiku dižāko kolumbieti», Markess dzīves lielāko daļu pavada ārpus Kolumbijas un savā ziņā to var uzskatīt par trimdu. Mūža nogali viņš aizvada Meksikā. Gabo – tā Markesu dēvē viņa kolēģi un draugi – nepatikšanas ar varas iestādēm sākas jau agrā jaunībā, kad viņš laikrakstā El Espectador vairākos turpinājumos apraksta kolumbiešu kara kuģa Caldas bojā eju. Pēc tā katastrofas ir izdzīvojis kāds jūrnieks, kuram pavēlēts par notikušo klusēt, tomēr Markess izdibina patiesību. Publikāciju sērija rada bumbas sprādzienam līdzīgu efektu – kāds pat domā, ka tās autors ir PSRS spiegs. Galu galā avīzes īpašnieki drošības nolūkos ir spiesti padarīt Markesu par laikraksta ārzemju korespondentu un aizkomandē viņu uz Eiropu – par to vairāk lasiet autobiogrāfiskajā romānā Dzīvot, lai izstāstītu.
Tomēr rakstniekam Markesam politiskā jezga ir tikai fons, uz kura izstāstīt satriecošus un patiesus kaislīgas mīlas stāstus. Maģiskā reālisma pasaule, kas tik daudz pielūgta un apjūsmota rakstnieka darbos, ir starpstāvoklis. Tas atgādina lasītājam, ka mūsu dzīve ir kaut kas vairāk par sociālām kaislībām un politiskām sadursmēm. To vada kāds augstāks spēks, kurš diktē savu goda un kaislību kodeksu. Iespējams, ka liela nozīme šādas rakstības manieres izveidē ir bērnībā pieredzētajam un dzimtas stāstiem, kas atspoguļojušies romānos Simts vientulības gadu un Mīlestība holeras laikos – pēdējā, piemēram, attēlots Markesa vecāku kaislpilnais mīlas stāsts.
Nejaušība
Pats Markess savā autobiogrāfijā apraksta, kā viņš, Bogotas universitātes juridisko zinātņu students, laimīgas nejaušības dēļ, pateicoties Bogotas kafejnīcu kultūrai un draugu dotajām grāmatām, kļūst par rakstnieku. Liktenīgs šajā ziņā izrādās par «Borhesa tulkojumu uzdots Franca Kafkas stāsta Pārvērtība izdevums». To izlasījis, jaunais Markess uzraksta savus pirmos literāros mēģinājumus un, dūšu saņēmis, aiznes tos uz El Espectador redakciju. Drosmes uzkāpt augšā pa kāpnēm un atdot aploksni redaktoram nabaga studentam nav, topošais klasiķis iegrūž savu tekstu rokā sargam un aizbēg. Pēc kādām nedēļām rudens lietusgāzes laikā Markess pēkšņi pamana El Espectador jaunāko numuru, uz kura lieliem burtiem uzdrukāts viņa stāsta nosaukums. Šajā brīdī jauno ģēniju pārņem šausminoša atklāsme – viņam kabatā nav pat piecu sentavo, lai avīzi nopirktu. Markess laikraksta numuru ar sava pirmā stāsta publikāciju izdiedelē no kāda vīra, kurš izkāpis no taksometra. Pēc pāris nedēļām seko nākamā publikācija. Tās komentārā literārā pielikuma redaktors apgalvo, ka līdz ar Markesu literatūrā dzimusi izcila zvaigzne.
Nu šī zvaigzne pārcēlusies labākā pasaulē. Tomēr Markesa radītās grāmatas dzīvo ar mums, un viņa teksti joprojām vēsta to, kas bija svarīgs laikmetā, kuru iemieso Markess.