Svaigi, ironiski, asprātīgi. Seviļas bārdziņa jauniestudējums LNO

 
©publicitātes foto

Marta sākumā Latvijas Nacionālās operas afiša tika papildināta ar jaunu, cerams, kādu laiku pastāvīgu repertuāra izrādi – Rosīni Seviļas bārdziņa jauniestudējumu, kas priecē ar svaigu, ironisku un reizē patiesi asprātīgu noskaņu. Iestudējuma režisors ir jaunais kinorežisors Aiks Karapetjans, kas sevi apliecinājis ar filmām Riebums un Cilvēki tur.

Debija operas žanrā ir veiksmīga, jo izdevies parādīt labi zināmo operu jaunā kontekstā. Darbības konstruēšana uz Lielās Franču Revolūcijas fona ir lielisks paņēmiens, kā nezaudēt saikni ar Bomaršē lugas tapšanas laikmetu, vienlaikus neaizmirstot tā vidi un estētiku izmantot kā dekoratīvu elementu vizuāli un sižetisku padziļinājumu saturiski.

Šajā versijā visnotaļ banāla sadzīves komēdija iegūst intelektuālu, teju vai episku piesitienu izcilā gogoliskas ironijas mērcē, skatītajam ļaujot vizuāli priecāties par 18.gadsimta nogales estētiku (brīnišķīgi Kristīnes Pasternakas tērpi, iespaidīgas Kristīnes Papšas parūkas, nedaudz dekadentiska Ievas Kauliņas scenogrāfija), baudīt mazliet melna humora valdzinājumu un piedzīvot ko līdzīgu kā Ivans Vasiļjevičs un zaglis Žoržs hrestomātiskajā Leonīda Gaidaja filmā Ivans Vasiļjevičs maina profesiju, kad abi nokļūst vairākus gadsimtus senā pagātnē. Komiskais elements rodas tieši no laikmetu likumu un tikumu atšķirību salīdzinājuma. Aika Karapetjana koncepcijas pamatā ir «laika mašīnas» efekts, kontrastējot ar dominējošo tendenci operu režijā pārcelt vēsturiskus sižetus mūsdienu vidē, kur vizuālā estētika un saturiskā interpretācija nereti ir pretrunā ar mūziku un sākotnējo libretu. Seviļas bārddzinis abās pirmizrādēs izpelnījās galvenokārt pozitīvu publikas vērtējumu.

Iestudējuma muzikālā vadība uzticēta Modestam Pitrenam. Lai arī varbūt šī nav muzikāli tehniski visnevainojamākā izrāde LNO vēsturē, ir prieks, ka beidzot izdevies izveidot gandrīz divus sastāvus, izmantojot pašmāju resursus – divas atšķirīgas, koķetas un vokāli krāsainas Rozīnas – Eviju Martinsoni un Ingu Šļubovsku, divus donus Bazilio – Romānu Poļisadovu un Rihardu Mačanovski, eventuāli divus doktorus Bartolo – Krišjāni Norveli un Imantu Erdmanu un divas kolorītas Bertas – Ilonu Bageli un Andžellu Gobu. Pa vienam ir pašmāju Figaro – baritons Jānis Apeinis un grāfs Almaviva – tenors Viesturs Jansons, kurš šo lomu dziedāja arī iepriekšējā iestudējumā.

Abās pirmizrādes grāfa lomu atveidoja turku izcelsmes liriskais tenors Tansels Akzeibeks – augstas, bet samtainas balss, kas īpaši piemērota Mocarta un belkanto mūzikai, īpašnieks. Smalki nostrādātajā «par manu orientāciju domājiet, ko gribat» Figaro tēlā Jānis Apeinis ir dēmoniski šarmants un smieklīgs vienlaikus. Tā vien šķiet, ka aiz koķetā vēdeklīša zem svārku stērbelēm vīd āža kāja. Balsī lomai gan vēl jāieguļas, lai sasniegtu mazliet nepiespiestāku rotaļīgumu, kas nedaudz vieglāk padevās krievu baritonam Andrejam Žilihovskim otrajā pirmizrādē. Absolūta pirmizrāžu nagla bija pieredzējušais komisko operlomu atveidotājs bass Pjotrs Micinskis doktora Bartolo tēlā, izmantojot ne tikai izcilu tehniku un balss krāsas no tumša basa līdz ķērkstošam falsetam, bet arī neaizmirstamu mīmiku. Tiesa, viņa atveidojumā gan ir maz no Bartolo traģikas, kuru tēlam sola piešķirt Krišjānis Norvelis – galu galā Bartolo ir vienīgais, kam šajā operā «tas viss ir nopietni».

Uz šo izrādi droši var vest gan teātra apmeklējumam piemērota vecuma bērnus, gan vecmāmiņas. Reizi pa ilgiem laikiem tapis nepiespiests ģimenes formāta iestudējums, kam no sirds novēlu ilgu skatuves mūžu.