Instrumenti briest Arēnai Rīga
Par šā gada labu noslēdzošo akordu latvju muzikālajā dzīvē kalpo šābrīža populārākās aktīvās pašmāju grupas Instrumenti trīs lielkoncerti. Divi no tiem – Valmierā un Liepājā – jau sekmīgi aizvadīti, bet rīt, 10. decembrī, būs trešais, kas risināsies, spriežot pēc biļešu pārdošanas datiem, absolūti pārpildītajā Arēnā Rīga.
Jau šotrešdien Instrumentu menedžments varēja informēt, ka uz sestdien paredzēto grupas tūres Tru noslēguma koncertu Arēnā Rīga biļetes vairs nav pieejamas – pēdējās stāvvietu biļetes no tirdzniecības nozudušas jau pirmdienas vakarā, un drīz vien izpirktas arī visas sēdvietas. Jāpiebilst, ka arī Valmieras un Liepājas koncerti bija praktiski izpārdoti – labs rezultāts grupai, kurai iznācis tikai viens disks un kura uz lielās mūzikas skatuves ir relatīvi nesen! Ko par to domā paši Instrumentu mūziķi – par to nelielā intervijā ar grupas līderi Jāni Šipkēvicu jeb Shipsi.
– Jau divi grupas koncerti ir notikuši, kādi ir tavi iespaidi par tiem, par publikas atsaucību?
– Iespaidi ir ļoti patīkami, biju pārsteigts, ka atnācis tik daudz cilvēku. Iesākumā bija plānots rīkot koncertu tikai Rīgā – doma par reģioniem nāca vēlāk, kad sapratām, ka ar saviem koncertiem nemaz tā īsti neesam bijuši ārā no galvaspilsētas. Taču, ja jau esam sagatavojuši programmu, kāpēc to neparādīt ārpus Rīgas?! Sapratām, ka jāpamēģina – sajūtas teica, ka to ir iespējams izdarīt. Izrādās, bažām nebija pamata, un apstiprinājās patīkamākās prognozes par to, ka cilvēkiem tiešām ir interese par šādu koncertu. Gan Valmierā, gan Liepājā mēs savācām tieši tik un mazliet pat vairāk klausītāju, nekā bijām cerējuši.
– Jums bija arī visai iespaidīga palīgu komanda...
– Tūres nodrošināšanā bija iesaistīti ļoti daudz radošu cilvēku, kas gādāja par to, lai viss izdotos. Pats galvenais, kas [šajā tūrē] ir ārpus mūzikas, ir video. Mēs piesaistījām trīs ļoti talantīgus un spēcīgus videomāksliniekus – Katrīnu Neiburgu, Kseniju Zaķi un Māri Lagzdiņu, kuri speciāli šiem koncertiem filmēja, veidoja un montēja videolietas. Arī scenogrāfiski video ir pats galvenais elements, jo mums nav nekādu ārprātīgi sarežģītu šova konstrukciju, bet vienkārši spēcīgs video saturs un spēcīgs ekrāns, uz kura to visu demonstrēt. Liekot kopā šo konceptu, tas pamazām sāka parādīt – kā tas strādā, kā tas sader kopā ar mūziku, kā to uztver publika. Valmierā un Liepājā guvām apstiprinājumu, ka viss ir pareizi veidots, arī cilvēku kombinācija, ar kuru to visu kopā darīt, ir bijusi pareizā. Līdz ar to par padarīto ir prieks un lepnums.
– Ar ko jūs domājat pārsteigt Rīgas koncerta apmeklētājus? Kas šeit būs citādi?
– Saturiski un idejiski viss būs ļoti līdzīgi, atšķirība būs izmēru ziņā. Piemēram, nevarējām abos iepriekšējos koncertos uzlikt to videoekrānu, kuru esam speciāli Arēnai Rīga pasūtījuši Anglijā – ne Latvijā, ne Baltijas valstīs tādu dabūt nevarēja. Vienkārši tīri fiziski reģionu olimpiskajos centros šis ekrāns nebūtu ievietojams, jo tas ir par augstu – deviņi reiz 19 metri. Tas būs arī galvenais scenogrāfiskais kodols. Idejiski mēs neko nemainīsim – tas būs tāds pats vakars [kā divi iepriekšējie], tikai ar mazliet vairāk cilvēkiem un lielāku tehnisko uzparikti.
– Vai, gatavojoties šai tūrei, neierunājās tipiskā latviešu taupība, sak, mēs taču varam uzlikt mazāku ekrānu, varbūt ietaupīt kaut ko uz tērpiem utt.?
– Protams, gribējās [tā darīt], un skaidrs, ka visu arī nevarējām atļauties. Kad strādā pie kādas ieceres, ir jāsaprot, kas ir tā vērts, lai to darītu, un kur to naudiņu ir vērts ieguldīt. Iztērēt naudu jau nevienam nav sarežģīti. Kopā visu liekot, mēs sapratām, kur gribam likt akcentus, uz ko negribam taupīt, bet kur savukārt būtu muļķīgi tērēt milzīgu naudu. Katrā ziņā neesam mēģinājuši ne īpaši ārišķīgi šķiesties [ar naudu], ne pārlieku taupīties – mēģinājām atrast balansu starp to, cik māksliniecisku nodomu vārdā ir vērts iztērēt.
– Šobrīd Instrumenti jau kļuvuši par vietējo latvju supergrupu, par ko runā pat augstākos toņos nekā par Prāta vētru. Vai pašiem tas nav pārsteigums?
– (Ilga pauze.) Man par to ir grūti spriest. Paši savā aliņā rosāmies un spēlējam, un man ir prieks, ka cilvēku interese par to, ko mēs darām, ir pietiekami liela, lai mēs varētu spēlēt pilnās koncertzālēs un savākt pat tik lielu koncertzāli kā Arēna Rīga. Cik šodien (otrdien – S.V.) sapratu, tad uz to pat vairs nav biļešu. Tas ir patīkams fakts, kas būtu jebkuram mūziķim iepriecinošs. Bet par to mūsu statusu... Par to neesam domājuši, katrā ziņā nejūtam nekādu sāncensību un neesam mēģinājuši pārspēt kaut ko, ko ir izdarījis kāds cits. Vienkārši darām savas lietas, un galvenais, lai mēs nebūtu vienīgie, kuriem tās patīk. Šobrīd tas tā ir, un par to mēs esam ļoti priecīgi. Bet vispār – Latvijā ir daudz ļoti foršas mūzikas.