Pagājušajā nedēļā klajā nāca DVD Raimonda Paula 75. jubilejas koncerts Pilsētā vētru un dzintara krastā, kura atvēršanas svētki notika 4. oktobrī, akurāt grupas Credo 37. dzimšanas dienā. Viss būtu skaisti, taču, neredzot viesu pulkā leģendārās grupas pēdējo gadu vizītkarti Gunti Veitu, radās jautājums – kas tad šobrīd īsti ir Credo?
Nosvin jubileju
Raimonda Paula jubilejas koncerts notika janvārī Liepājas Olimpiskā centra lielajā arēnā, un to filmēja LTV režisores Svetlanas Rudzītes vadībā. Videoieraksts jau nodots arī Japānas pilsētu Hirosimas un Nagasaki pašvaldībām, kas ir izrādījušas interesi par koncerta pirmajā daļā dzirdamo dziesmu ciklu Melnais kliedziens. Šo ciklu ar Gunāra Kroļļa vārdiem Maestro sacerēja 80. gados, kad to, tāpat kā minētajā koncertā, izpildīja Credo.
Prezentācijas pasākumā tā vadītāja un līdera lomu uzņēmās Valdis Skujiņš, Liepājas domes kultūras vadonis un Credo kādreizējais basists. Viņš tiešām ir grupas dibinātājs – sākotnējā sastāvā vēl bija arī Gina un Irēna Burkevicas (vokāls), Aivars Liepiņš (ģitāra), Valērijs Kosmiņins (ģitāra), Verners Bokums (bungas), tomēr pēdējos gados Credo vārds saistās ar Gunta Veita savākto sastāvu. «Pirms 37 gadiem tieši 4. oktobrī – tolaik Liepājā dzīvoju Alejas
ielā 12 – pie manis ciemos atnāca Aivars Liepiņš. Es viņu pazinu jau agrāk, turklāt kolēģi teica, ka Liepiņš spēlē labu mūziku. Vēl biju uzaicinājis Ginu Burkevicu – zināju, ka viņa labi dzied. Pie manis mājās visi trīs satikāmies – divi ar akustiskajām ģitārām un Gina, izdomājām, ka kaut ko mēģināsim darīt. Kādu pusotru stundu paspēlējām un konstatējām, ka mums sanāk,» par grupas pirmsākumiem Neatkarīgajai klāstīja Skujiņš. «Šķiet, jau nākamajā dienā rakstīju Verneram [Bokumam] vēstuli. Kad viņš 1972. gadā aizgāja armijā, tad mums bija tāda runa: kad viņš nāks mājās, taisīsim grupu. Viņš teica, ka viņi būs divi, vēl arī Kosmiņins – lai viņam vieglas smiltis –, bet Gina teica, ka arī viņas māsa Irēna labi dzied. Tā veidojās grupas skelets. Kādu laiku mēģinājām trijatā. Iesākumā mēģinājām pie manis mājās, pēc tam gājām uz Liepājas sērkociņu fabriku.»
Kuri ir īstie?
Skujiņš uzskata, ka īstie Credo ir tie, kuru vārdi lasāmi jau minētajā DVD, tātad vēl arī Raivis Krūms, Jānis Šteinbergs, Aldis Langbaums, Armands Alksnis, Edgars Silacērps, Guntars Brečs un citi. Bet kā tad ar Gunti Veitu? «Man jau liekas, ka Guntim pašam vajadzētu skatīties – šeit [DVD] tomēr ir spēlējuši divpadsmit mūziķi vai pat vairāk, viņš spēlē ar jauniem cilvēkiem. Guntis ļoti daudz vinnētu, ja viņa komanda sauktos vienkārši Guntis Veits un draugi. Visi taču viņu zina, neviens viņam to Credo neatņems. Mēs viņu uztaisījām par zvaigzni, un viņš tāds arī ir. Credo bez Gunta nebūtu tāds, kāds tas bija – tas ir viennozīmīgi,» uzskata Skujiņš. «Protams, es dziļi cienu arī visus tos [mūziķus], kas Credo rindās bijuši kaut vai neilgu laiku, bet – jā, šis, DVD redzamais, ir oriģinālais sastāvs, īstais Credo.»
Veits nepiekrīt
Šim viedoklim gan negrib piekrist Veits. «Pēc savas izjukšanas 1997. gadā tas Credo, kas tagad parādījies Liepājā, beidza pastāvēt. Mēs ar [Aivaru] Vīksnu tad jau bijām rīdzinieki, pievienojās arī Alksnis, tā arī sākām braukāt pa festiņiem. Skujiņam nebija nekas pret to, ka mēs būsim Credo lietu turpinātāji. Taču tad bija Paula koncerts, pirms tam no mums domstarpību dēļ aizgāja Alksnis. Skujiņš bija paziņojis, ka uz šo koncertu aicinās gan Veitu, gan Alksni, taču pieaicināja tikai Alksni, kurš paziņoja, ka ar mani vairs negrib spēlēt kopā. Koncerts izskanēja, manis tur nebija – manas dziesmas dziedāja gan [Aivars] Brīze, gan [Andris] Ērglis. Pēc tam bija daudz zvanu no paziņām, vai es maz dzīvs – kā var Credo nebūt Veita?!» sarunā ar Neatkarīgo tā laika notikumus atminējās samtainās balss īpašnieks. «Skujiņa grupa no sākuma startēja kā Liepājas Sērkociņu fabrikas ansamblis, bet šovasar pēkšņi atskan zvans no Fēliksa [Ķiģeļa], un viņš
saka – eu, pie mums Saldus saulē spēlēs Credo, bet ar Skujiņu! Jocīgi sanāk: kad pie mums bija Alksnis, tad nebija nekādu ķīviņu vai strīdu, bet tagad pēkšņi uzradušies divi Credo!» Veits esot aprunājies arī ar mikrofonieti Guntaru Raču, un viņa viedoklis: kādas var būt pretenzijas, ja no sākotnējā sastāva ierindā vispār palicis viens pats Skujiņš! Veits arī norāda, ka viņa vadībā Credo izdevuši jau astoņus albumus, tātad kādas gan īpašumtiesības uz šo zīmolu var būt tiem, kuri uzradušies pēc teju
20 gadu pārtraukuma.
Divi Credo
Šajā jūklī kādu skaidrību varētu ieviest Alksnis, taču arī viņš pats par to ir neizpratnē. «Pašlaik ir divi Credo: viens ir Rīgas Credo, kurā es arī savulaik spēlēju, bet no tā jau esmu aizgājis, taču Liepājā kopā sanācis arī Sērkociņu fabrikas ansamblis. Kad strādājām pie Raimonda Paula darba atjaunošanas kopā ar simfonisko orķestri, tad atkal mani paaicināja. Citi to sauc par Credo, citi – par Sērkociņu fabriku, bet īstas skaidrības nav. Man šobrīd ir savs instrumentālās mūzikas projekts, ar ko kopā iespēju robežās uzstājos kādos festivālos un rakstu jaunu mūziku, bet, kad esmu vajadzīgs kādam sastāviem vai nepieciešams atkal atcerēties Credo, tad, protams, piedalos,» Neatkarīgajai skaidroja Alksnis. Viņš ieteica palasīt savas sievas Andras sarakstīto grāmatu par Credo, kur «perfekti var iziet cauri visām šīm peripetijām un attīstības līkločiem, tad arī katrs pats var izvērtēt šos notikumus».
Savukārt Veits paliek pie sava: Credo – tas ir viņš pats, Aivars Vīksna, Gundars Lintiņš un nu arī Artūrs Palkēvičs, tas ir, grupa, kas šobrīd aktīvi darbojas un koncertē. «Pašlaik sanāk baigā cilvēku maldināšana – piedāvā Credo, kuru neviens pat nepazīst. Daudzi saka, ka viņiem vajag to Credo, kurā dzied Guntis, pie tā arī paliksim. Esmu kategoriski pret to, lai grupu sauktu savā vārdā. Mēs esam Credo.