Albuma apskats: “Krāsa” - “Samierināšanās mehānisms”
Ja par grupu “Krāsa” vajadzētu uzrakstīt aprakstu vienā teikumā, tas varētu skanēt šādi: neko neizsakošs nosaukums, bet viss pārējais ir gandrīz izcili. Nupat nācis klajā šīs brigādes otrais studijas albums, ko pilnīgi noteikti ieteicams noklausīties visiem labas rokmūzikas un indīroka piekritējiem.
“Krāsa” ir izveidota 2015. gadā. Tās debijas albums “Ak dievs, ko par mums teiks citplanētieši” (2020) dīvainā kārtā tika pat nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” Gada rokmūzikas albuma nominācijā - dīvaini tāpēc, ka nekas neliecināja par šī albuma iespējām sevi pierādīt mūzikas vērtētājiem, kaut gan tajā bija tik lieliski gabali kā “Kvīnbija”, “Kapteinis miglā”, “Rīgas pīšļi” u.c. Grupā šobrīd ietilpst Edgars Sondors, Roberts Bergs, Miks Gailis, Krists Dadzītis un Krišjānis Purens - pārmaiņas sastāvā acīmredzot arī bijušas par iemeslu relatīvi ilgajai pauzei starp albumiem.
Arī jaunajā albumā “Krāsa” ir ļoti daudzkrāsaina, taču šoreiz tas absolūti netraucē, bet pārsteidz - labā nozīmē. Ja par salīdzinājumiem, tad tuvākās asociācijas velkamas ar pašmāju grupu “Nova Koma”, brīžiem arī “Bēdu Brāļiem”. Pēc pašu mūziķu definētā, “Krāsa” savā otrajā albumā piedāvā “jaunu, nobriedušāku un raupjāku posmu grupas skanējumā.” Savukārt par saturisko vēstījumu: “Tas ir personisks stāsts par dusmām, piedošanu un rēgiem, kas nepazūd arī tad, kad šķiet, ka viss jau sen ir aiz muguras. Albums ir refleksija par robežstāvokli, kurā kognitīvā pretestība vēl nav rimusi, taču pamazām dod vietu neizbēgamai pieņemšanai.”
Jau albumu ievadošā dziesma “Nekas nav mainījies” atstāj ar vaļā muti - lielisks un plēsonīgs psihedēliskā roka, garāžroka, postgrandža un kaut kā vēl sakausējums! Un arī turpmākajā albuma gaitā “Krāsa” nenoņem kāju no gāzes pedāļa: “jumtu nonesošais” rokgabals “Labais puika”, skarbi patiesās un atmiņā paliekošās “Sirsniņzīmes” (starp citu, ar tekstiem šiem vīriem arī viss ir labākajā kārtībā!), stilīgie “Saulkrasti”, liriskais “Zelts”, 70. gadu roka stilā ieturētā “Radio Sondors” utt. - gandrīz katrā dziesmā var atrast kaut ko interesantu. Kā izdevusies ieskaitāma pat asprātīgā “Freids”, kur “Krāsa” pamanās izklausīties pēc “Athodiem Brīnumzemē”. Arī instrumentālisti spēlē braši, kas it īpaši sakāms par ģitāristu. Ja par mīnusiem, tad diska beigas gan “Krāsa” ir noļurinājusi - neuzrunā ne teju sešas minūtes garā ironiskā balāde “Samierināšanās mehānisms”, ne albumu noslēdzošā “Visam pa vidu”. Bet tas nekas - jādomā, ka “Krāsas”
jaunais albums vienalga būtu pretendents uz Austras balvas Top 10, ja vien šis lieldarbs nebūtu izdots jūlija beigās.
“Samierināšanās ir interesants koncepts - atkarīgs no tā, kam jautā. No vienas puses, tā var šķist negatīva - tu nedari to, ko it kā gribi darīt. Bet vai es patiešām zinu, ko gribu? No otras puses, samierināšanās ir arī svētība - saldskāba svētlaime, kuru sasniedzot, pasaule vairs nešķiet tik drūma, cik to ļauj ego. Vai vispār iespējams dzīvot bez sava samierināšanās mehānisma? Un, ja man tāda nav, vai to var kaut kur iegādāties? Varbūt noīrēt uz kādu laiku? Bet varbūt samierināties prot ikviens - tik, cik katram to atļauj ego,” savos filozofējumos par albuma vēstījumu dalās “Krāsas” solists Edgars Sondors.
Jāpiebilst, ka šo sestdien, 8. augustā, “Krāsa” aicina uz sava jaunā albuma prezentācijas koncertu “Vagonu Hallē” - tur apmeklētājiem būs iespēja iegādāties arī vinila plates un grupas atribūtiku.
