Albuma apskats: “Nakts arāji” - “Svētki ir galā”
Paši viņi sevi žanriski piesaka par “aukstā viļņa industriālās mūzikas apvienību” – lai kas tas arī nebūtu. Savu debijas albumu “Nakts arāji” pirmoreiz atrādīja festivālā “Laba daba” un pagaidām nav ziņu, kur būs skatāmi un klausāmi nākamreiz.
“Nakts arāji” (kopskaitā 2 gab.) savus vārdus nepublisko un uzstājas maskās, kas kalpo par iemeslu dažādām spekulācijām par grupas sastāvu - visbiežāk minēts, ka šai apvienībai ir vistiešākā saite ar grupu “Dzelzs vilks”. Tiesa, šādām spekulācijām nav pat nepieciešama īpaša izdoma, jo “arāju” vokālists pamanās viens pret vienu izklausīties pēc Jura Kaukuļa, kā dziesmu komponists minēts Juris Kaukulis un pat grupas menedžments ir tas pats, kas “dzelzs vilkiem”. Un sens teiciens vēsta, ja kaut kas izskatās pēc pīles, iet kā pīle un pēkšķ kā pīle, tad, ļoti iespējams, tā ir pīle.
Grupas debijas albumā “Svētki ir galā” iekļautas 13 kompozīcijas, tostarp iepriekš publiskotie singli “Digitālā dzīve”, “Zīdītāji”, “Svētki ir galā”, “Sekss nav mērķis” un arī “Vīrietis gados”, kas tika prezentēts 2025. gada “Zelta mikrofonu” pasniegšanas ceremonijā. Ja par stilistisko ievirzi, tad muzicēšana vienā grupā kopā ar elektronisko instrumentu guru Kasparu Tobi laikam iedarbojas arī uz pārējiem “vilkiem”, jo, ja atminamies, arī viņu nu jau bijušais bundzinieks Mārcis Judzis bija meties industriālajā lauciņā, izveidojot projektu “Ryga”.
Jāatzīst gan, ka “Ryga” bija smagnējāk industrializēta, bet “Nakts arāji” ir skanējumā vieglāki - brīžiem pat tik viegli, ka gribas iekunkstēties, eu, nu pieberiet taču ogles un iekuriniet pa īstam! Bet tas nenotiek, laikam domāts iekļauties citādākā industriālās mūzikas nišā. “Dzīvajos” koncertos droši vien tas izklausās un izskatās krietni dzīvīgāk, savukārt ierakstu pluss ir tas, ka var labāk izprast “arāju” dziesmu tekstus, kas ir nudien izdevušies.
“Mūsu dziesmas var šķist kā poētiski plakāti masu demonstrācijās, bet to lakoniskajos saukļos transformēti ļoti personiski iespaidi par mūsu laikos individuāli un kolektīvi notiekošo. Tā ir pieredze, kas laužas uz āru un nav vairs slēpjama,” skaidro “Nakts arāji”.
“Projektā satiekas Latvijas roka veterāni un skarbi trāpīga dzejas pasaule, radot spēcīgu, tumšas enerģijas caurstrāvojumu,” savā vēstījumā medijiem vītero jau minētais grupas menedžments. ““Nakts arāji” nerada fonu, viņi rada stāstus - reizēm smagnējus un dobjus kā zeme, reizēm dzenošus un nemiera pilnus. Mūzikā jaušami aukstā viļņa un industriālās mūzikas elementi, taču tai nav noteiktu rāmju vai žanru žņaugu. Tas ir skanējums, kas nebaidās no dūmakainas atmosfēras un nobriedušas vīrišķības.”
Jāpiekrīt, šie tiešām ir smagnēji stāsti - pēc satura, nevis mūzikas. No piedāvātā skaņu materiāla īpašāk varētu izcelt elektronizēto gabalu “Laika laivas” (ar apburošo frāzi “es gribu žēloties, bet tu vienaldzīgi sauļo ādu”), ritmā monotono “Mēs neesam cilvēki” (taisnība, mēs tiešām vairs neesam cilvēki, bet rīki… vai varbūt “frīki”?), ironiskās “Vilnas zeķes”, ar mazliet no “The Prodigy” palienēto “Vīrietis gados” (šo pilnīgi noteikti vajadzētu ar smagāku piesitienu!), drūmo realitāti vēstošo “Realitāte” (par deputātu solījumiem, ka “tā nebūs vairs sūda dzīve, bet apzeltīts laimes rats”) un noskaņās līdzīgo “Svētki ir beigušies”, kā arī nemieru uzdzenošās “Kedas” (to tekstā gan nekādu “smagnēju un dobju kā zeme” vēstījumu meklēt nevajadzētu).
Ja kaut kur mūzikai tuvumā bijis Kaukulis, bez seksa neiztikt - te par to galvenokārt gādā dziesma “Sekss nav mērķis”. Taču par Nr.1 gribētos kronēt dziesmu “Zīdītāji” - superīgs ģitārmotīvs! Kas domāts ar pastulbo dziesmu “Kukaiņi”, gan nav skaidrs. Varbūt nekas.
