Albuma apskats: „Vientuļš Bet Neglīts” - „Micēlijs”
„Vientuļš Bet Neglīts” – ja nu kāds nezina (un nezina droši vien gandrīz neviens), tad šī ir rokgrupa no Pļaviņām, kas būtu pelnījusi balvu par uzticību rokmūzikai un tās ideāliem. Lai gan – atvainojos par tiešumu - šai grupai nekad nekas atmiņā paliekošs nav sanācis, tā turpina spēlēt un pat izdot albumus. Ļoti cienījami!
Savulaik „Vientuļš Bet Neglīts” - novērtējiet, cik stilīgs nosaukums! - ražoja albumus kā pie konveijera, turklāt CD formātos: debijas ripulis “Kastanis” nāca klajā 2016. gada martā, tā paša gada septembrī jau tika izdots otrais albums “Vilnis”, bet tikai ar nedaudz vairāk kā gada pauzi bija klāt arī trešais albums “Aukstā ūdenī”. Taču pēc tam gan grupa spēji pazuda no redzesloka, tāpēc tās atkal parādīšanās ar pēc skaita ceturto albumu ir pārsteigums.
„Micēlijs” tapis pēc deviņu gadu pārtraukuma. Viss albuma saturs esot radies divos kopā saspēlēšanās vakaros un ierakstīts turpat grupas mājvietā, studijā Pļaviņās. Kā jau allaž, to ierakstījuši un miksējuši paši „Vientuļš Bet Neglīts” dalībnieki. Kopumā deviņas dziesmas, stilistiski - tas pats alternatīvais roks un/vai postgrandžs. Pat grupas sastāvs nav mainījies - Valdis Bebrišs (balss, ģitāra, bass), Andris Vērdiņš (balss, ģitāra, bass), Kārlis Logins (ģitāra, bass) un Ivo Strazdiņš (bungas, balss). Mūzika radusies kopdarbā, savukārt tekstu autors lielākoties ir Vērdiņš. Grupa pasmēlusies pantus arī dzejas dižgaru krātuvītēs - dziesmā “Liesmas” izmantoti Raiņa “Uz izšķirošu cīņu” motīvi, bet “Priedes” tekstā ir Māra Čaklā dzejoļa “Pamošanās” noskaņas.
Joprojām panaivi, joprojām diezgan primitīvi, taču - pa šiem deviņiem gadiem „Vientuļš Bet Neglīts” mūziķi ir kļuvuši krietni profesionālāki, nobriedušāki un līdz ar to arī skanējumā interesantāki. Vokālā un izpildījuma manierē brīžiem nolasās atsauces uz Juri Kaukuli (brīžiem uz Mareku Sarnovski), bet tas nav slikti - stilistiskā ievirze to pieļauj. Laba dziesmu konstrukcija, laba melodija, arī tekstiem nav ne vainas, tiesa, arī lielai sajūsmai par “Micēliju” nav pamata. Galvenais trumpis ir ģitārspēle, kas gan ir ļoti augstā līmenī.
No kopējā piedāvājuma kā labāko izcelt gribētos interesanto tituldziesmu, vēl arī eksplozīvo “Kaklasaites”, dramatizēto “Liesmas” un garāžniecisko “Ko tu dod”, savukārt tādi gabali kā “Nezinu nezinu”, “Rudens” un “Priedes” gan ir garām. “Normāls ansamblis” - tā mūziķi paši sevi piesaka vietnē “Bandcamp”. Jā, tā ir - normāls ansamblis.
