Ar jaunu singlu nāk klajā grupa ar nīgro nosaukumu “Dziļi Vienalga”

 Relatīvi nesen pastāvošā grupa “Dziļi Vienalga” šo mēnesi sākusi ar dziesmu “Medus”. To producējis Toms Kagainis. “Šī dziesma atzīmē nozīmīgu notikumu “Dziļi Vienalga” attīstībā kā pirmais studijā ierakstītais un profesionāli producētais skaņdarbs, kuru grupa publicē straumēšanas platformās.”

“Dziļi Vienalga” ir 2023. gadā radusies jauniešu grupa, kuras pilnais sastāvs nokomplektējies tikai pērn septembrī. Grupa spēlējusi dažādos pasākumos, lielākoties maza apjoma festivālos, neatkarīgos klubu, citu grupu un kultūrvietu rīkotos pasākumos, kā arī jauno izpildītāju konkursos (“Hadrons”, “Pierādi skatuvei”, “Nemiera blice”).

Kā deklarē paši jaunie mūziķiem, grupai “tiešām ir vienalga par piekļaušanos žanram”: “Mums ir svarīgi starp vārdu rindiņām radīt stāstu, kuru mēs pastāstītu tā, ka katram būtu jāapstājas un tas jānoklausās, jo pasaulē, kurā viss, ko var darīt, ir just, neatliek nekas cits kā katrā dziesmā mest iekšā tikai to, ko saka sirds. Dziļi ceram, ka katrs kuru reiz sasniegs mūsu kopīgie stāsti tos izdzīvos pa savam un sajutīs tajā tikai to ko saka paša sirds.”

Dziesmas “Medus” tapšanā piedalījusies visa “Dziļi Vienalga” komanda - Alise Šarakova (balss, arī lirika), Raitis Birznieks (bungas), Una Estere Bērziņa (bass) un ģitāristi Pauls Aprāns un Krišjānis Džo Vilcāns.

“Dziesmā atklājas stāsts, kura laikā liriskais “es” izdzīvo kāda netaisnīga pāridarījuma emocionālās sekas - sajūtu, ka, mainot kaut vienu situācijas aspektu, nekas no sliktā nebūtu noticis. Galu galā liriskais “es” apzinās, ka situācija nebija viņa varā un ļaujas spilgtai emociju pārejai no kaulēšanās un nolieguma uz dusmām. Emociju maiņa tiek atspoguļota gan liriski, gan instrumentāli, ļaujot klausītājam piedzīvot stāstu klausoties dziesmu,” skaidro paši autori.

Pirmšķietami interesanta grupa ar labu potenciālu, taču dziesma rada daudz jautājumu, pirmām kārtām jau no uzbūves un struktūras viedokļa - kas domāts ar it kā nekvalitatīvo sākumu un noskaņās ārā krītošo tās noslēgumu? Klausoties dziesmu, lirikai šķiet nav ne vainas, bet, tekstu palasot, absolūti netop skaidrs, kāds ir šī vārdu savirknējuma vēstījums.

Grandža stilā ieturētā kulminatīvā sadaļa ir ļoti uzrunājoša, bet pat tajā vokāliste neizkāpj no sava tīrā vokāla rāmjiem (dzied gan viņa labi) un neatļaujas niknumiņu, kas šādai mūzikai būtu vitāli nepieciešams - varbūt nevar? Ģitāras un basa saite gan darbojas efektīgi. Rezumējot: šai grupai noteikti ir vērts piesekot pastiprinātāk, tikai viņiem vajadzēs pie savām dziesmām pamatīgāk piestrādāt.