Albuma apskats: Sovvaļnīks - “Cārtumi”
Latgaliešu rokmūziķis Sovvaļnīks (īstajā vārdā Ingars Gusāns) spēris drosmīgu soli, atkāpjoties no sevis gadu gadiem uzticīgi piekoptā smagās rokmūzikas lauciņa uz mazliet miermīlīgāku un akustiskāku ritmu apcirkņiem. Taču tas nenozīmē, ka viņa jaunākais albums nav skarbs – ir! Tikai šoreiz ne muzikālajā ziņā, bet vairāk no vēstījumā ietvertā dvēseles kliedziena viedokļa.
Sovvaļnīks līdz šim bija izdevis albumus “Sūpluok” (2009), “Bolts susātivs” (2010) un “Napaseitynuots” (2016), kas savā skanējumā ieskicē plašu žanru spektru, sākot no poproka līdz metālam. Jau pēc pirmā jaunā albuma singla mūziķis brīdināja, ka “gaidāmais albums varētu būt pārsteigums daudziem Sovvaļnīka daiļrades cienītājiem, jo tas būs citādāks - gandrīz akustisks”, tiesa, uzreiz piebilstot: “Bet tas nenozīmē, ka Sovvaļnīks ir pielicis punktu smagajai mūzikai!”
Nu klajā nācis latgalieša pēc skaita ceturtais studijas albums “Cārtumi” (latviešu literārajā valodā - “Rētas”). Sovvaļnīks jauno darbu piesaka kā “kvalitatīvu, izjustu un pārdzīvojumiem pilnu dzeju latgaliešu valodā gandrīz akustiskā izpildījumā.” Dziesmu tekstu autori, mūziķim turpinot latgaliešu literatūras rakstītāju popularizēšanu, ir Anna Rancāne, Antons Kūkojs, Oskars Seiksts, Marija Dzeisla, Pēteris Jurciņš un Valentins Lukaševičs. Albums pieejams arī CD versijā.
Par to “gandrīz akustiskā izpildījumā” - diskutabls termins. Formāli tā tiešām ir, taču “Cārtumus” pēc tā noskaņas vienalga gribētos ieskaitīt roka kategorijā. Sekojošais salīdzinājums gan nebūs veiksmīgs, taču, noklausoties Sovvaļnīka albumu, prātā nāk amerikāņu “Godsmack” pirms vairāk nekā diviem gadu desmitiem izdotais “The Other Side” - arī it kā akustiski, tomēr caurcaurēm roks. Protams, Sovvaļnīks lielāko uzsvaru liek uz latgaliešu dzeju, tomēr brīžiem šķiet, ka viņš teju vai taisnojas klausītājiem par to, ka šis nav smagā roka albums - nevajag, šis vienalga ir ļoti labs darbs!
Jau pēc pirmās publicētās dziesmas “Karaļs” varēja noprast, ka jaunais albums saglabās melanholiskumu, kas raksturīgs gan Sovvaļnīka mūzikai, gan latgaliešu autoru dzejai. Tā arī ir - teksti tiek izdziedāti izjusti, ar pilnu jaudu un patiesu degsmi, kā to spēj darīt tikai tie, kas no sirds tic tam, ko dara un pauž savos vēstījumos. Ir daudzas saturiski sāpīgas dziesmas - it īpaši to var teikt par “Izmyrušuo vīta” (izmirušā vieta -
latviešu val.), kuras jēgu pasvītro arī video. Tiesa, ar tekstiem var rasties sarežģījumi - ja nav pa rokai CD bukleta ar tajā ievietotajiem pantiem, ne katram būs lemts tos pilnvērtīgi izprast, ja vien latgaliešu valoda nav dzimtā.
Savukārt par muzikālo sadaļu runājot, tad kompozicionāli ļoti veiksmīgi ir izstrādāta “Piļsāta suop” ar kulmināciju tās beigu daļā, vēl simpātiskāka ir “Nav tuoļuok”, tāpat gribētos izcelt skaudro “Bezmuoju vuordi” un trauksmaino “Digitals katuoļs” (tikai nebojājiet priekšstatu par dziesmu, skatoties tās teksta video…), uzslavas varētu veltīt vēl pāris gabaliem. Protams, ne visas dziesmas ir izdevušās, piemēram, bez “Reizem” mierīgi varētu arī iztikt vai novēlēt to “Borowa MC” repertuāram.
Albums ierakstīts pie Ginta Stankeviča “Factory Sounds Studio” (viņš arī miksējis un māsterējis) un studijā “VSound” kopā ar Denisu Smirnovu un Vladimiru Lavrentjevu, producents - pats Ingars. Savukārt ar iespēlēšanu Sovvaļnīkam (balss, ģitāra) līdzējuši Mareks Gusāns (bungas, ģitāras, perkusijas, balss), Mārcis Lipskis (bass) un Gints Stankevičs (taustiņi), bet trīs dziesmās klavieres iespēlējis Edijs Strušels.
Ko vēl bilst par “Cārtumiem”? Sovvaļnīks tomēr varētu izskatīt iespēju sagatavot šo programmu arī roka versijā - vairākas dziesmas prasīt prasās pēc nedaudz asākas aranžijas un smagnējākām ģitārām. Būtu interesanti.
