Albuma apskats: “401” – “Analfabēts”
“401” ir pašmāju hiphopa apvienība, savukārt “Analfabēts” ir tās debijas albums, kurā iekļautas – paņemiet krēslu un apsēdieties! - 20 dziesmas ar kopējo garumu precīzi viena stunda un divas minūtes (!).
Protams, no ilgspēlējošiem albumiem nav jābaidās arī tādā žanrā kā reps - to pērn spilgti pierādīja apvienība “Prospekti”, kuras 24 skaņdarbu 1 stundas un 21 minūtes garumā apkopojums “Biļete uz vienu galu” pat saņēma “Zelta mikrofonu” kā gada labākais hiphopa albums. Arī apvienībā “401” iekļāvušies reperi līdzīgā veidā apkopojuši pēdējā pusotra gada laikā radīto.
Apvienību pirms desmit gadiem dibināja Tablis (Toms Horsts) un Slīmests Slaists (Emīls Daģis). Kopš tā laika “401” ir izaugusi par dinamisku platformu, kas savieno dažādus māksliniekus un producentus. Gadu laikā studijas telpās tapuši vairāki albumi, izveidota “Freestyle Fridays” kustība un projekts “Jau tur”, kā arī izveidotas četras dažādas ierakstu studijas un viena fotostudija. “Apvienības misija ir iedvesmot cilvēkus justies kā sev pašiem un veicināt izpausmes brīvību, laužot mūzikas un urbānās kultūras robežas,” pauž “401”.
Lai gan “401” kā studija un kolektīvs Latvijas hiphopā pastāv jau desmit gadus, šī ir pirmā reize, kad visi apvienības mākslinieki tik plašā sastāvā apvienojušies zem viena vārda, lai izdotu kopīgu albumu. “Tā nav apzināta jubilejas atzīmēšana vai mēģinājums sevi mākslīgi pieteikt skatuvēm. Šis ieraksts ir rezultāts radošiem prātiem tiekoties katru nedēļu “401” ierakstu studijā,” apgalvo paši vaininieki.
Albumā dzirdams plašs izpildītāju un producentu sastāvs. Pie mikrofoniem stājušies reperi March, Amanito, y4sso, Papi Novads, Normis Simpsons, AFK, Kirils, Ziids, bet par instrumentālajiem pavadījumiem parūpējušies Slīmests Slaists, Tablis un Stariņš. Līdzās viņiem projektā piedalās arī četri viesmākslinieki - Revolūcija, I Mean Love, Kazimirs un Reinis. Lielākā daļa no šiem nosauktajiem vārdiem ierindas klausītājam diez vai kaut ko izteiks - pazīstamāki ir vienīgi March un Amanito, taču tas nekas, plašajā hiphopa lauciņā orientēties ir nudien sarežģīti.
“Analfabēta” radīšanas process neesot bijis rožu lauks, un, kā atzīst paši izpildītāji, “notika nežēlīga tekstu slīpēšana un pantu pārrakstīšana - reizēm
viens un tas pats pants pārrakstīts trīs līdz piecas reizes, laužot iesakņojušos priekšstatus par to, kā pareizi jāraksta reps.”
Kā vēsturisks brīdis tiek piesaukta apvienības līdzdibinātāja Tabļa stāšanās pie mikrofona: lai gan hiphopā viņš darbojas jau vairāk nekā 20 gadus, šī ir pirmā reize, kad viņš izkāpis no producenta krēsla un pats dzirdams repojam trīs albuma skaņdarbos. “Kad sāku savas gaitas hiphopā, patiesībā gribēju sākt ar repošanu, bet tā vietā iemācījos visu pārējo,” atzīst Tablis. “Tikai tagad atļāvos sākt repot, jo esmu uzveicis bailes un sasniedzis vajadzīgo brīvības sajūtu. Bet nesacerieties, ka tagad iešu baigi repot, tas bija vienreizējs pasākums šim albumam! Šis ir mans dumpinieciskums - galvenais, lai jūs jūtat “kačku”!”
Raksturojot ierakstu, paši mūziķi to dēvē par “absolūtu žanru kompotu un kvalitatīvu repa cirku.” Sākotnēji albumu esot bijis plānots saukt “Lakrica”, jo tā var patikt vai riebties, bet garša neatstās vienaldzīgu, taču galu galā tas pārtapis par “Analfabētu”. Šis nosaukums ir spēlēšanās ap stereotipu, ka “reperi jau nemāk rakstīt”, un vienlaikus apzināta valodas normu laušana.
Apskatnieks nemēģinās apgalvot, ka ārkārtīgi rūpīgi noklausījies visu albumā iekļauto skaņu materiālu - stunda arī mūzikas cienītāja dzīvē ir stunda -, taču, īsumā pārlapojot šīs kompozīcijas, jāatzīst, ka kaut kas tajās ir. Piemēram, dziesmās “Kuul reps”, kurā piedalījies arī I Mean Love, vai “Vibrē”, kur niknajiem vīriem (Amanito, Starins, Kirils un y4sso) savu savdabīgi sievišķīgo kodu pieplusojusi Revolūcija jeb Lūcija Bāliņa. Noteikti izceļama ir “Viens un divi”, kas jau izklausās pēc latvju hiphopa augstākās līgas, arī “Swag”, savukārt fanu burziņos, iespējams, varētu tikt skandēta “Chiu riu (7 2)”. Albuma mīnuss - lielākoties dominē necenzētā leksika, taču nevis rupjības, bet prastas jēlības, kas absolūti nav viens un tas pats.
“Albums ir autentisks, nesamākslots, nav piesātināts ar klišejām. Mērķis nebija kādam kaut ko pierādīt, bet gan nogādāt klausītājiem to brīvības, jautrības un nepiespiestības sajūtu, ko “401” izdzīvoja studijā,” rezumē paši autori.
