„Summer Sound” pirmās ugunskristības izturējuši
Piektdien un sestdien godam aizvadīts pirmais mūzikas festivāls „Summer Sound Liepāja”. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus: ja „SSL” organizatoriem vēlmi to rīkot arī nākamgad neatsita šādi katastrofāli laika apstākļi (un viņi sola, ka festivāls būs), tad šis pasākums jau ir pierādījis savu dzīvotspēju.
Pirms festivāla pastāvēja nelielas bažas par tā apmeklējumu: „SSL” tomēr ir jauns zīmols, šajā jomā tas nevar līdzināties ar sev vārdu jau ieguvušo „bīčpartiju”, turklāt milzīgu publikas „krējumu” pirms nedēļas jau nosmēla „Positivus Festival”. Šīs bažas izrādījās liekas: pēc organizatoru aplēsēm pirmajā dienā „SSL” pabija ap 20 000 interesentu un vērtējot „uz aci” otro dienu, kad galvenais klausītāju pielūgsmes objekts bija Gustavo, publikas skaits bija pieaudzis, pat neraugoties uz izcili draņķīgajiem laika apstākļiem. Par to, ka Liepājā ieradies pamatīgs viesu skaits, liecināja arī fakts, ka vietējām taksometra kompānijām bija problēmas ar visu brauktgribētāju vēlmju apmierināšanu.
Jā, bet par laika apstākļiem... Valdība visu laiku izmisīgi meklē budžeta konsolidācijas iespējas, un te nu ir reāla iespēja ietaupīt: kāda suņa pēc mums ir vajadzīgs šis valsts galvenais sinoptiķu kantoris, kurā gan jau sēž ne viens vien speciālists, kas diez vai strādā „simtlatnieku” programmā? Jebkurā Rietumu interneta „saitā” var atrast teju precīzus datus par Latvijā gaidāmajiem laika apstākļiem, bet mūsu pašu meteorologi knapi redz to, kas pašiem notiek aiz loga! Mākoņains, vietām īslaicīgs lietus, vietām negaiss – šāds bija mūsējo piedāvājums, savukārt norvēģu portāls "yr.no", piemēram, sestdien pilnīgi precīzi paredzēja, ka lietus Liepājā sāksies akurāt ap astoņiem vakarā, un ar nelieliem pārtraukumiem slapinās gandrīz sešas stundas.
Drēgns laiks, negants vējš, pat vētra un lietus - šādā zīmē pagāja liela daļa festivāla. Jābrīnās, ka vētra nenonesa skatuves (kā tas bija, piemēram, 2000. gadā), tomēr ik pa laikam elektroniskās ierīces nācās izmisīgi glābt no ūdens straumēm ("Vai kādam no jums nav līmlentes?" publikai jautāja vācu “Crystal Apes” taustiņinstrumentālists, mēģinot ar vaskadrānu apsegt sintezatoru), žāvējot ar fēniem un mainīt pret sausām. Pludmales skatuves priekšējā daļa atgādināja dušas kabīni un, piemēram, britu "Toploader" bija spiesti tik dziļi paslēpties skatuves dibenplānā, ka mazāk vērīgs skatītājs viņus pat varētu nepamanīt un kļūdaini iedomāties, ka skan "disene". Festivālam atvēlētajam laikam tuvojoties beigām, savas tiesības uz pludmali aizvien uzkrītošāk pieteica jūras viļņi un lai sausām kājām nokļūtu, piemēram, līdz tualetēm pie Alternatīva "steidža", jau bija jāmeklē "gumijnieki".
Bet ar laika apstākļiem ir tāpat kā Saeimu un valdību - saņemam tieši to, ko esam pelnījuši, un organizētāju dārziņā akmeni par to nav jāmet. Organizācija bija teju vai augstākajā līmenī (10 no 10 punktiem nedosim tikai tādēļ, ka vienmēr jau esot, uz ko vēl tiekties). Protams, „SSL” rīkotājiem bija ļoti labas starta pozīcijas, jo būtībā viņi bija pārņēmuši visu labāko no „bīčpartijas”, kā arī izanalizējuši savu priekšteču kļūdas un pacentušies tās novērst – daudz grūtāk būtu šādu festivālu rīkot no nulles, pilnīgi citā vietā. Iespējams, ka daudzi apmeklētāji pat īpaši neiedziļinājās, vai pasākums saucas „Beach Party” vai „Summer Sound” – kāda atšķirība, ja tas tāpat notiek Liepājā, pludmalē un vasarā! Kaut gan liela daļa labi zināja, uz kurieni brauc - par to liecināja uz automašīnu stikliem uzlīmētie maģiskie burti "SSL".
No teritorijas izmantošanas viedokļa „SSL” izskatījās simpātiskāk par savu priekšteci: daļas skatuvju izvietošana zaļajā parka zonā ir veiksmīgāks risinājums, nekā tās stutēt vienu otrai teju uz galvas. Šķiet, lielā piekrišana Parka skatuvei gan skaidrojama ne tikai ar māksliniekiem, kuri uz tās uzstājās, bet arī faktu, ka pie tās bija iespējams atrast vismaz nelielu aizvēju. Pludmalē pa kājām nevazājās arī pārāk daudz „cīsiņotāju” un „šašlikotāju” – lielākā daļa ēdināšanas uzņēmumu bija deportēti uz pludmalei pieguļošo parku. Arī aktīvās izklaides cienītāji tika nosūtīti turpat – labi gan mūzikas mīļotājiem, gan sportiski tendētiem indivīdiem. Un vēl viens pluss: vismaz pirmajā dienā izpildītāji uz skatuves kāpa gandrīz precīzi laikā (laika apstākļu dēļ otrajā dienā to nodrošināt bija teorētiski neiespējami), bet arī tā ir viena no festivālu veiksmes formulām.
Par programmu. Bez Rietumu māksliniekiem nevar, tad festivāls būtu parasti „sētas mači”, un, ja nu tiešām aicināt ārzemniekus, tad šāda shēma ir labāka: dažas augstākās raudzes grupas („Guano Apes”, „Toploader”) plus virkne mazāk zināmu grupu, kas spēj pārsteigt tās līdz tam nedzirdējušos („Kandia”, „Crystal Apes”), nevis senilas zvaigznes, kas populāras bija kaut kad 80. gados. Attaisnojās nacionālā „hedlainera” izvēle – Gustavo pēdējā laikā kļuvis populārs kā „Prāta vētra”, un „dzīvajā” viņš tik tiešām uz skatuves rāda brīnumus: kā šis pozitīvais puisis spēja gan Salacgrīvā, gan Liepājā piespiest klausītājus uz 10 sekundēm ieturēt klusēšanas pauzi un pat visus organizēti piedabūt apsēsties zemē (Liepājas gadījumā - teju dubļos)?! Izskatījās, ka daudzi festivālā ieradušies tieši Gustavo dēļ.
Pagrūti bija aptvert visu divās dienās uz septiņām skatuvēm notiekošo, tāpēc tikai par tiem, kas iekrita acīs vai vienalga kādā veidā izcēlās. Gustavo jau pieminēts, tāpēc jāpiemin arī viņa kolēģis hip hop jomā Gacho, kas arī pārsteidza, diemžēl – negatīvā nozīmē: tas bija DJ Gacho, nevis reperis Gacho. Kā vienmēr līmenī bija „Dzelzs vilks”, no priekšnesuma viedokļa patīkami pārsteidza „Double Faced Eels” („zušiem” bija iekritis nepatīkamais pienākums spēlēt uzreiz pēc varenajiem „Guano Apes”, bet viņiem tomēr izdevās „turēt buru”), ekskluzīvi vienreizējās atgriešanās pasākums izdevās „R.A.P.”, cīņu ar vētru pozitīvi beidza arī „Pienvedēja piedzīvojumi” - tiesa, laikā kamēr Māris Žigats pārskaitīja vai nav pazaudējis kādu ģitāras stīgu vai dziesmas teksta izdruku, un sūdzējās, ka viņus jau dzenot nost no skatuves, lai atbrīvotu vietu lielākiem "stāriem", viņa blice būtu paspējusi nospēlēt vēl pāris gabalus. Diezgan prognozējamas izjūtas bija pēc "Tumsas" uzstāšanās - Kažam nebija ne vainas, bet "Tumsa" visiem tomēr asociējas ar Mārtiņu Freimani. To, šķiet, itin labi apzinās arī mūziķi un rezultātā "Tumsas" mūzikā dominēja tādi patumši toņi.
„HMP?” un „SIA Radikal” dīvainā kārtā labāk izklausās CD versijā nevis „dzīvajā”, savukārt „underground” cienītāji bija sajūsmā gan par „Inokentiju Mārplu” (Dambis vienmēr bijis labs), gan arī „PND” (tie vispār „norāva jumtu”!). No latvju „zelta klasikas” fondā jāizceļ Ivo Fomins, savukārt „Linga” gan bija garlaicīgs – cik gadus var malt vienu un to pašu?! Un, protams, cepuri nost "AC/DC Tribute" priekšā - leišu bāleliņi patiešām izskatījās tā, it kā nule kā būtu atbraukuši no ziemīgās Sidnejas. Vienīgā nelaime - Parka skatuvei nebija uzklāta stikla grīda, pa kuru skolēna formas tērpā ģērbtais Angusa Janga līdzinieks varētu pārvietoties leģendārajā lēcējpeles gaitā. Tas bija labs noslēguma akords, lai gan tam sekoja vēl dažas grupas.
Mjā, ja tā pārlapo „SSL” programmu un salīdzina ar pašu pieredzēto, ar nožēlu nākas secināt, ka ļoti daudz kas palaists garām... Neko darīt, tāda ir brīvdabas festivālu lielākā sāpe. Varbūt nākamgad.