Albuma apskats: Antuanete – “Stigma”
Latvijas mūzikas ierakstu Gada balva “Zelta mikrofons” cita starpā dod arī iespēju iepazīt izpildītājus un albumus, kas kaut kādu iemeslu dēļ gada gaitā ir paslīdējuši garam. Lūk, viens no spilgtākajiem piemēriem – jaunā dziesminiece Antuanete (20) ar savu debijas albumu, kas, kā izrādās, nācis klajā jau vasaras otrajā pusē.
Antuanete (pilnā vārdā Antuanete Prince) ir dziedātāja un ģitāriste no Ventspils, kura ar mūziku sākusi nodarboties salīdzinoši nesen, martā izdodot savu debijas mazalbumu “Zirgi, jāņi un citi zvēri”, kas pilnībā sakomponēts, ierakstīts un izdots, viņai vienatnē darbojoties mājas apstākļos. Turpinot muzikālās gaitas, Antuanete uzsākusi sadarbību ar mūziķi un producentu Tomu Gaļinauski (“DJ Krankenwagen”, “Oghre”) un aptuveni četru mēnešu laikā sakomponējusi un Toma studijā “Antihistamīna ieraksti” arī ieskaņojusi savu debijas albumu “Stigma”.
“Stigma” piedāvā septiņus skaņdarbus, kuros manāma liela žanriska dažādība, piemēram, sākot no avangardiski eksperimentālā ievada “Grēksūdze”, līdz pat dramatiski stāstnieciskai rokmūzikai dziesmā “Eņģelis”. “Māksliniece apvieno britu neofolka kustības skaņu ar Latvijas vietējo dziesminieku strāvojumu, klāt pievienojot savu oriģinālo rokrakstu. Visu dziesmu liriskais pamats un konceptuālais kopsaucējs ir mākslinieces personīgie pārdzīvojumi, izteikti caur kristīgiem personāžiem un reliģiskām metaforām,” tā šo izdevumu piesaka tā izdevēji.
Albumā visus instrumentus iespēlējusi pati Antuanete (balss, ģitāra, taustiņi) un Toms Gaļinauskis (bungas, perkusijas, efekti, basģitāra, taustiņi, vietām arī balss). “Šis albums ir diezgan vienkāršs pirmais nopietnais mēģinājums radīt kaut ko klausāmu no manas konstantās īdēšanas,” atklāti atzīst Antuanete. “Teksti ir radušies no maniem sirdsēstiem. Es negribu tos skaidrot, jo tad pazūd visa klausītāja interpretācija. Apstākļu dēļ biju spiesta sevi cenzēt, taču tas atstāj vietu klausītājam pašam nedaudz padomāt.”
“Pirmais nopietnais mēģinājums radīt kaut ko klausāmu no [Antuanetes] konstantās īdēšanas” jāvērtē ar milzu plus zīmi - ne velti to gribas īpaši izcelt no “ZM” iesniegto albumu klāsta. Novatorisms un oriģinalitāte, bet uz šaubīgo vokālu var pievērt acis. Labākie gabali - skarbā satura “Tēvreize” (tiesa, tā ir par garu, gandrīz sešas minūtes ir par daudz) un ar eleganto ģitārskanējumu apveltītā “Eņģelis”, kas noteikti teicami izklausās “dzīvajā”, kā arī Gaļinauska realizētās vēlmes patrokšņot dziesmā “Važas”. Arī skumīgā “Mājai un dārzam (Mammu, nāc mājās)”. Albums, kuru noteikti ieteicams noklausīties vai vismaz paklausīties!
