Albuma apskats: Edgars Rubenis – “Shelterbelt”
Pašmāju ģitārģēnijs Edgars Rubenis pabeidzis savas triloģijas “Pains And Boogies” noslēdzošo daļu - albumu “Shelterbelt”. Tas pagaidām izdots audio kasetes formātā, savukārt pilnā garumā klausīšanai internetā būs pieejams no janvāra vidus. Interesanti, ka to publicējusi Nīderlandē bāzētā mikroizdevniecība “dis ce que”.
Albums “Shelterbelt” ir komponēts vairākos cēlienos aizvadīto piecu gadu laikā, bet tajā ietvertie astoņi skaņdarbi akustiskajai solo ģitārai fiksēti trīs dienu ierakstu sesijā šī gada maijā. Līdzīgi kā iepriekšējās triloģijas sērijās “Slow Lightning” (2022) un “Sea Unbound” (2023), arī jaunajā albumā “Rubeņa radītā mūzika savērpj vienotā tīklojumā mūsdienu kompozicionālo valodu ar agrīnā blūza un regtaima tradīciju izteiksmēm” - to viņš pats par sevi, kas arī pilnīgi pareizi, jo Edgaram taču labāk zināms, kā to visu formulēt.
Komentēdams “Shelterbelt” nosaukumā ietverto “patvēruma joslu”, kādreizējais grupu “Driving South” un “Mona de Bo” un pašreizējais projekta “Jaunība” ģitārists Edgars Rubenis stāsta, ka tas aizgūts no lauku dzīvē izplatītas prakses lielu klajumu perimetrus apstādīt ar koku audzēm, lai veidotu aizsegu no apvidū valdošiem vējiem. Proti, koku ietvars, kas veicina iekopto tīrumu un dzīves vietu ilgdzīvīgumu, “albuma poētiskajā vidē nozīmē pašrūpju kopumu, ko vērts piekopt, dzīvojot haotiskas pasaules ieskāvumā.”
“Savā skanējumā “Shelterbelt” turpina triloģijā izmantoto, ar “lo-fi” paņēmieniem veidoto “nenosakāmā laikmeta” estētiku, kas panākta, izmantojot audio kasetes un ar tām saistīto aparatūru albuma ieraksta procesā. Tādējādi iegūtā raupjā skanējuma nokrāsa autora izpratnē veicina šīs mūzikas radoši ambivalentu klausāmību un rada situācijas, kurās ierasti striktās mūzikas stilu un vēstures laikmetu aprises kļūst pārplūstošas un savstarpēji iekļaujošas,” to atkal viņš pats.
Pārtulkojot no Rubeņa valodas parastu cilvēku piekoptajā leksikā, tas nozīmē to, ka skanējums ir maksimāli dabisks - tāds, kāds rastos, ja cilvēks ar akustisko ģitāru sēdētu uz krēsla vai gultas malas, aizrautīgi spēlētu un to visu ierakstītu, piemēram, lenšu magnetofonā “Olimps” vai pat parastā kasešniekā. Rezultātā tie “dīvāna eksperti”, kuri lielākoties strādā gaterī un pat operā, ja vien tur nokļūst, rauc degunu par briesmīgo skaņas kvalitāti, “Shelterbelt” nolīdzinās līdz ar zemi, toties mūzikas gardēži, kuriem vērtīgākais ieraksts šķiet durvju čīkstināšana stundas garumā, par Rubeņa piegājienu dziedās slavas dziesmas un rakstīs sajūsmas pilnus opusus.
Abstrahējoties no ieraksta kvalitātes un tās radīšanas paņēmieniem, mūsu priekšā ir kārtējais Edgara Rubeņa ģitārspēles meistardarbs - ar acīmredzamām atsaucēm uz blūza saknēm, ieturēts absolūti minimālistiskā manierē un ar to panākot maksimāli lielāku efektu. Lai šo eksperimentālo pieeju analizētu no kompozicionālajiem un cita veida muzikālajiem aspektiem, nepieciešama specializētā muzikālā izglītība, savukārt no vidējā klausītāja viedokļa var ieteikt neanalizēt pilnīgi neko un vienkārši ļauties šai ģitārskanējuma burvībai, sākot no pirmās kompozīcijas, līdz pat pašai pēdējai. Kādu skaņdarbu īpašāk izcelt nav nozīmes, taču, ja nu tomēr tas jādara, tad apskatnieks pirmajās vietās liktu draisko “Populist Drag”, kā arī draudīgo “Ten Years Since”, kurā Edgars šķiet arī pats tā kārtīgāk aizrāvies.
