Albuma apskats: Lelde Marie - “HellEnds”
“Mucenieka meitas ieraksti” jeb “MC Daughter Records” – ir mums arī šāda izdevniecība. Nupat tā ar lepnumu prezentējusi Leldes Marie (īstajā vārdā Lelde Muceniece) jauno trīsdaļīgo EP “HellEnds”, kas “stāsta par iekšējām cīņām, sabiedrības apjukumu un lūzuma brīdi, kad viss transformējas.”
Lelde Muceniece ir vokāliste un dziesmu autore, kas savulaik sevi spilgti apliecināja grupā “S.A.D.” jeb “Skumju akmeņu dārzs” (leģendāro “Skumju akmeņu” pēcteči) - viņa tajā aptuveni piecus gadus aizstāja neaizstājamo Helēnu Kozlovu, piedaloties arī EP “Promo” (2015) un “Pirms vētras” (2017) ierakstos.
Interesanti, ka ikdienā Lelde strādā par finanšu analītiķi, bet “mūzikā atklāj savu emocionālo intensitāti, māksliniecisko drosmi un personisko vēstījumu, kas atbalsojas klausītājos.” EP “HellEnds” demonstrē viņas spēju ne tikai izpildīt dziesmas, bet arī vadīt radošo ierakstu procesu no idejas līdz skaņai, proti, Lelde ne tikai izpildījusi un līdzrakstījusi dziesmas, bet ir arī radošais kodols visā EP tapšanā - no skanējuma līdz konceptuālajai idejai, nosakot, kā šim mūzikas izdevumam jāskan un jāizklausās.
Albuma tapšanā Lelde Muceniece sadarbojusies ar vairākiem mūziķiem, no kuriem plašāk zināmi ģitāristi Artis Apinis un Artūrs Patetko no grupas “Jar Of Kings”, kā arī bundzinieks Matīss Bērzs (manīts Fēliksa Ķiģeļa sastāvā un citur), bet pie producenta pults sabijis Artūrs Strautiņš. Būtisku ieguldījumu EP radīšanā sniedzis arī Kārlis Šteimanis “KS Records” studijā, palīdzot ar “dzīvo” instrumentu ierakstiem un miksu.
Labi, tas arī nav svarīgi. Kas ir svarīgi, tas ir tas fakts, ka te tiešām viss no ieraksta viedokļa ir nostrādāts perfekti, un var tikai izteikt atzinību Leldes kā vadītājas spējām, jo var just, ka tieši viņa diktējusi spēles noteikumus. Otrs - arī vokālās dotības viņai ir “jumtu noraujošas”, balss jaudīga kā viesuļvētra un dziļa kā bezdibenis! Droši vien vajadzētu pieturēties pie koncepta, kad Leldes spēcīgo balsi stiprina tikpat spēcīgas ģitāras un instrumentālais pavadījums, bet tāds šajā minialbumā diemžēl īstenots tikai dziesmā “HellEnds”. Ļoti skaista ir skanējumā apjomīgā “Lost Children”, kurā Lelde iespaido ar savu dziļo, plašo un mazliet pat vīrišķīgo vokālu, tikai melodiskais risinājums ir tik ļoti samezglots, ka grūti šajā kompozīcijā pat noorientēties. Savukārt “Kaila ar vīrieša dvēseli” krīt ārā pat no tik šaura trīsdziesmu konteksta - gan ar to, ka vienīgā ir latviski, gan ar to, ka tajā veikti sazin kādi eksperimenti, ieskaitot elektronikas un hiphopa ritmu ielīmēšanu. Vai arī krīt ārā abas pārējās.
Stilistiski tuvākās asociācijas vienalga velkamas ar “Skumju akmeņiem”, tikai mazliet smagnējākā “female rock/metal” versijā un modernāk. Lelde jeb Lelde Marie atstāj ļoti cerīgu iespaidu, tikai - kas notiks tālāk, ko ar šīm trim dziesmām iesākt? Koncertam par maz, arī albuma došanai izvērtēšanai kādai no balvām “par īsu”, kā atsevišķus singlus radiostacijām to stilistiskās ievirzes dēļ arī neieskapēt. Ja mūziķei pašai ir kādas idejas par turpinājumu, tad labi, pretējā gadījumā šis ieraksts paliks tikai pašas CV un straumēšanas servisu arhīvos
“HellEnds” tiek pieteikta kā triloģija, kas “ataino ceļu no klusām pārdomām līdz eksplozīvai atmodai”. Par katru no dziesmām Leldei ir arī stāstījums. Piemēram, “Lost Children” “pievēršas sabiedrības un jauniešu apjukumam, identitātes krīzei un iekšējai pretestībai”; “Kaila ar vīrieša dvēseli” “sniedz introspektīvu skatījumu uz cilvēka iekšējo pasauli”; “HellEnds” kā triloģijas kulminācijas punkts “simbolizē lūzuma brīdi un transformāciju no dusmām uz skaidrību” un ir “sprādzienbīstamākā dziesma un vienlaikus - atklāsmes brīdis.” Jāatzīst, ka saturiski triloģija te diez ko nenolasās, turklāt, ja dziesma “HellEnds” pieteikta kā triloģijas kulminācijas punkts, tad nav skaidrs, kāpēc tā šajā EP ievietota kā pati pirmā.
