Latvijas mūzikā debitē Tikasha Sakama, piedāvājot smeldzīgu dziesmu “#010126 CODA”. Ar šo skatuves vārdu startē spilgtā Nansija Garkalne - digitālā satura veidotāja, aktrise, pasākumu un TV raidījumu vadītāja.
Nansija Garkalne ir vadījusi tādus raidījumus kā “Pielaiko profesiju”, “Virtuve bez kāposta” un “Runa:jam”, kā arī ņēmusi dalību dokumentālajā piedzīvojumu seriālā “Ekvadora pa ekvatoru”, kur sevi pierādīja kā īstu nepadošanās talismanu. Pērn Nansija absolūti negaidīti, taču pilnībā pelnīti ieguva pirmo vietu TV šovā “Balss maskā”, kur plašākai publikai pirmo reizi atklāja savu muzikālo talantu.
“Visu dzīvi esmu klusībā dziedājusi, bet vienmēr aiz slēgtām durvīm, rūpīgi vaktējot, lai neviens mani nedzird,” atminas Nansija. “Ja man lielā mērā nav kauns darīt neko, tad dziedāšana gan vienmēr bijusi tabu tēma. Ilgi to slēpu, sargāju un baidījos atrādīt.” Šovā Nansija atguvusi ticību savām muzikālajām spējām: “Uzvara un apkārtējo cilvēku atbalsts mani iedrošināja un deva motivāciju pabeigt savu pirmo dziesmu un uzsākt jaunu paragrāfu savā karjerā.”
Dziesmu “#010126 CODA” Nansija sākusi rakstīt pirms pieciem gadiem, esot savas dzīves zemākajā punktā. “Dziesma ir kā iekšējo sāpju skanējums - tā ir par tām mentālajām ēnām, kas žņaudz un atsvešina,” stāsta Nansija. “Tā ir par eksistenciāliem klejojumiem laikā, kad sabiedrības stereotipi par laimīgu dzīvi liek apšaubīt paša patieso būtību. Skriešana pakaļ utopiskai realitātei ir kā mirgojoša ilūzija, kas sola glābiņu, bet aizved pašiznīcībā. Tā ir to sajūtu pieņemšana, ko bieži slēpjam - vājums, nogurums, tukšums. Nogurums no maskām, kas krīt, atsedzot trauslumu. Nogurums no nepārtrauktās skrējiena ilūzijas, no centieniem sasniegt kaut ko, kam reizēm pat nav vārda. Dziesma kā kritiens un kā augšāmcelšanās. Kā destrukcijas pieskāriens, kas galu galā ved tuvāk sev. Un tā mēs cīnāmies no jauna - paši ar sevi. Un atkal no jauna un atkal no jauna…”
Lai gan dziesmas “#010126 CODA” prezentācija plašākai auditorijai notika piektdien (apritē tā nonāca tikai šīs nedēļas sākumā), tā jau ir guvusi pirmos panākumus, proti, izraudzīta kā viena no konkursa “Supernova” 24
dziesmām, kas cīnīsies par ceļazīmi uz starptautisko Eirovīzijas dziesmu konkursu. Pati Nansija ir tās mūzikas un teksta autore, kā arī to miksējusi un piedalījusies pie producēšanas, kur gan viņai piepalīdzējis Didzis Bardo no grupas “Kautkaili”. Māsters - Andis Ansons. Objektīvi vērtējot, uz panākumiem Eirovīzijā šim gabalam tā savdabīgā formāta dēļ nav nekādu cerību, taču klausītāju un mūzikas kritiķu uzmanību gan šī muzikālā debija pilnīgi noteikti izpelnīsies, un no Nansijas ar viņas jokaino pseidonīmu tiks gaidīti lieli darbi.
Dziesmu papildina režisores Tīnas Zariņas veidots videoklips. “Mūsu sadarbība ar Nansiju izrādījās liktenīga - videoklipa tapšanas laikā satikāmies brīdī, kad pārdzīvoju ļoti smagu dzīves posmu,” atklāj Tīna. “Arī pati dziesma runā par iekšējām sāpēm, nomācošām emocijām un sajūtu, ka esi atsvešinājies no sevis. Mūsu mērķis bija skatītājam nodot tieši šo smeldzi.”
Videoklipā komanda izvēlējusies strādāt ar simboliem, kas ataino sevis šķelšanos. Tajā redzama Nansija un viņas tumšās dubultnieces, kuras viņu soda, pazemo un neatstāj mierā. Tīna stāsta, ka vēlējusies parādīt, cik sarežģīti ir tikt galā pašam ar sevi, kad dzīve iegrūž tumsā, cik svešas reizēm šķiet paša destruktīvās domas un cik grūti patiesībā ir aizbēgt pašam no sevis. Neskatoties uz dziesmas un klipa tumšo noskaņu, pats filmēšanas un pēcapstrādes process bijis pārsteidzoši gaišs un pozitīvs. Filmēšanas komandā tika iesaistīti cilvēki, kuri Nansijai ir patiesi tuvi. “Darba gaitā kļuva skaidri redzams, cik daudz mīlestības un atbalsta šie cilvēki ieliek Nansijas mākslā - tā ir retā iespēja novērot tik sirsnīgu un patiesu kopību mūzikas video ražošanas procesā,” priecājas Tīna.