Albuma apskats: Keitija Bārbale - “Mazāk nekā trīs”

Pēc spilgtās debijas un grūti saskaitāmiem veiksmīgajiem koncertiem klausītāji ar interesi un pat nepacietību no harizmātiskās dziedātājas un dziesmu autores Keitijas Bārbales gaidīja viņas otro pilnmetrāžas albumu. Sagaidīja. “Tajā viņa turpina veidot sev raksturīgo muzikālo pasauli, kurā personiski stāsti savijas ar melodijām jaunā un svaigā skanējumā,” tā to piesaka mūziķes atbalsta komanda.

2023. gadā Keitija Bārbale ar savu debijas akustisko solo albumu “Akmens dievs” ieguva Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvu “Zelta mikrofons” kategorijā “Alternatīvās vai indie mūzikas albums”, tāpat viņa sevi teicami apliecināja daudzos koncertos, tostarp koncertzālē “Palladium”, iesildot grupu “Dzelzs Vilks”. Šis albums noteikti palicis un paliks daudzu prātos ar tādām atmiņā paliekošām dziesmām kā “Vai tā bija?”, “Izlej mani kā no pudeles”, “Sit”, “Ak, mans Dievs!”, “10 radiatori”, “Es neko nesaprotu”, “Ceļmallapas”, “Rozes palātā” un dīvainā kārtā par Keitijas populārāko hitu kļuvušo “Čau, kakao!”.

Kopš debijas albuma Keitija laidusi klajā jau vairākus singlus, taču no tiem tikai “Ūdensrozes” izpelnījušās godu tapt iekļautam albumā, bet pārējie (“Bizbizmārītei māja deg”, “Ielien skapī”, “Drāšu žogs”, “Visvājākās cīņas”) turpinās dzīvot savu singlu dzīvi. Lielākais pārsteigums ir dziesmas “Mana kuce” atstāšana aiz borta, jo šķita, ka tā varētu būt “jaunās Keitijas” pieteikums un topošais zīmols, taču… Tāpēc jau Keitija ir Keitija, ka viņa ir neprognozējama. Toties te vietu atradusi “Visstulbākā diena mūžā”, kas koncertos tiek spēlēta jau vismaz pāris gadus.

Keitija par albuma tapšanu stāsta: “Es sēdēju un kārtējo reizi domāju - kā pie velna, lai uztaisa albumu? Varētu domāt, ka tikai tāpēc, ka viens man jau ir izdots, es zinu, kā to izdarīt (kļūda)… Biju mēģinājusi sadarboties ar citiem mūziķiem, veidot grupas - viss cieta sakāvi. Tad man tapa skaidrs - man tas jādara pašai. Manas mākslinieciskās vīzijas ir ļoti konkrētas un specifiskas, tajās nav vieta kompromisiem vai citu muzikālajai gaumei. Es gribēju uztaisīt tādu albumu, lai varēt teikt “jā, šis ir Keitijas muzikālais rokraksts, neviens cits tā nebūtu taisījis!”. Tā nu es nolēmu taisīt albumu pati, jo vēlējos sevi pieteikt arī kā producenti un parādīt to muzikālo pasauli un skaņu uztveri, kas dzīvo manī. Tomēr es zināju - var vēl labāk, un Kārlis Grīnbergs palīdzēja man šo albumu noslīpēt un pārcelt nākamajā līmenī. Tāds ir mana albuma fiziskais tapšanas stāsts. Saturiskais? Atliks vien noklausīties.”

Jā, atliks vien noklausīties. Albumā ir iekļauti 11 skaņdarbi, tostarp jau minētās “Ūdensrozes” un “Visstulbākā diena mūžā”, kas klausītājiem jau ir pazīstamas. Keitija pati ir visu dziesmu teksta un mūzikas autore (vai gan varētu būt citādāk?!) un producente, taču albums tapis ciešā sadarbībā ar līdzproducentu Kārli Grīnbergu, kurš ar Ernestu Vīgneru veidojuši arī tā miksu un māsteru.

Keitijas rokraksts tiešām ir viegli atpazīstams, tāpat nekur nav zudis viņas interesanti īpatnējais balss tembrs un vokāla spēks (uzskatāmākais piemērs - dziesma “Rekomendēju piedot”). Ja jauno albumu salīdzina ar “Akmens dievu”, Keitija šķiet kļuvusi nobriedušāka un profesionālāka, taču mazliet zudusi tā nepieradinātība un maksimālisms, kas bija novērojams debijas lieldarbā. Taču tas absolūti nenozīmē, ka šis albums ir vājāks, tas vienkārši ir citādāks.

No albumā iekļautā skaņu materiāla īpašāk izceļama joprojām neapnikusī dziesma “Visstulbākā diena mūžā”, tāpat arī iepriekš koncertos dzirdētā “Man ar tevi nav”. Vēl - viegli ironiskā “6 mēneši”, klavierskaņām bagātinātā un rotaļīgā “Pieklājības pēc”, relaksējošā “Nacionālais varonis”, ļoti skaistā “Ekvatorā”. No citiem labākās atsauksmes dzirdētas par “Ūdensrozēm” - jā, tās ir OK, arī ļoti izdevies gabals. Tiesa, atgriežoties pie salīdzinājumam, “Akmens dievs” piedāvāja vairāk atmiņā paliekošu dziesmu.

Protams, īpašs stāsts ir par Keitijas dziesmu tekstiem, kas pelnījuši lielākās uzslavas. Piemēram, stāsts par sievieti, kas uz ielas, labu gribot, pateikusi otrai par atšņorējušos kurpju šņori, lai gan patiesībā tā tas arī bijis domāts, bet dziesmas galvenā varone pieklājības pēc pateikusies un pieliekusies, lai to it kā aizšņorētu - arī pieklājības pēc. Apskatniekam tā ir bijis! Un cik daudz mēs šādi kaut ko darām tikai pieklājības pēc?! Ir, par ko padomāt. “Es šodien piecēlos ar labām domām / Esmu sacerējusies - varbūt šodien gribēsies dzīvot un nevajadzēs sevi piespiest?” (no dziesmas “Nacionālais varonis”), “Tāpat kā es priecājos dzīvot, es priecāšos nomirt / Nekas tāpat nebeigsies, manā vietā augs ūdensrozes” (“Ūdensrozes”) - aizdomāšanās vērtas rindas.

Un noslēgumā: 29. novembrī Keitija Bārbale aicina klausītājus uz albuma “Mazāk nekā trīs” prezentācijas koncertu K. K. fon Stricka villā, kur viņa uzstāsies kopā ar savu pavadošo grupu “Keitija Bārbale un 4 radiatori”. Šo sastāvu jau bija iespējams novērtēt Ulda Rudaka rīkotajā festivālā “Kartupeļpalma”, uz ko pabija arī apskatnieks, tāpēc var drošu sirdi teikt - aizejiet, nenožēlosiet!