Bārā “1983” oktobra pirmajā dienā notikušajā bezmaksas koncertā un ar vēl viena “trokšņotāja” Ritunsiic (Aleksis Luriņš) atbalstu klajā nācis mūziķa ar bezgala muļķīgo skatuves vārdu Eniks Beniks debijas albums. Šāds radošais tandēms tika redzēts arī “Austras balvas” pasniegšanas ceremonijas koncertā, tikai toreiz galvenais bija Ritunsiic.
Uzreiz jāpaskaidro, ka Eniks Beniks ir grupu “The Sound Poets” un “Nesen” mūziķa Kārļa Josta elektroniskās mūzikas projekts, līdz ar to tas noteikti ir pelnījis uzmanību. Pirmoreiz plašākai auditorijai tas atrādījās šovasar, iesildot grupu “Tesa” viņu jaunā albuma prezentācijas koncertā kaut kādā mistiskā vietā Viskaļu ielā. “Selekcija” iznākusi audiokasetē - arī tas ir interesanti.
“Par to, ka es jau pēdējos dažus gadus visu laiku kaut ko vienatnē studijā ņemos un nevienam nekad nerādu, zina man tuvākie, bet nu esmu nolēmis, ka to zinās visi, jo ir jau palicis biš’ par traku,” grēksūdzē slīgst Kārlis Josts. “Viss šis laikam sākās, kad radās grupa “Nesen”. Pateicoties mūsu sākotnējam uzstādījumam nespēlēt ģitāras (ja neskaita Alekša basu), man sanāca sākt iedziļināties sintezatoru pasaulē, kurā līdz tam iegriezos vien epizodiski un bez nodoma uzkavēties. Viss tā lēnām ritēja savu dabisko gaitu, atnāca un aizgāja pandēmija, viss ar to saistītais “gruzons”, un pakāpeniski es attapos personīgi iepriekš neizpētītos muzikālos ūdeņos, kuri brīžiem šķita par kārtu siltāki nekā tie, kuros biju peldējies līdz tam. Es nekad neesmu mācējis būt viens, vienmēr esmu visaugstāk novērtējis un tiecies pēc tā, kas var rasties tikai kolektīvā. Tādēļ šis ir bijis diezgan nekomfortabls un izaicinošs, un līdz ar to laikam arī ļoti jēgpilns radošais process.”
Vairāk albuma apskatu šeit
Kārļa Josta alias Enika Benika debijas albums ir ambients veltījums vectēvam Ludvigam: “Albums izaudzis no Kārļa sirojumiem iepriekš neizpētītos muzikālos ūdeņos un interviju ierakstiem, ko kasetēs veicis no Kārļa vectēva kara laikā šķirtais brālis Roberts.” Otrā pasaules kara laikā brāļi izsvaidīti pa pasauli - Roberts nonācis Vācijā, pēc tam ASV. Uzreiz pēc PSRS sabrukuma viņš atgriezies Latvijā, lai satiktu šeit palikušo ģimeni. Līdzi viņam bijis “Radioshack” diktofons, ar ko viņš vairākās kasetēs ierakstījis intervijas ar Kārļa vectēvu un trešo brāli Franci - sarunas par kara gaitām, par gūtajiem ievainojumiem, par dezertēšanu, par izsūtīšanu, par no vagoniem mestām vēstulītēm, par tēva saimniecības zaudēšanu, par mātes aiziešanu. Šis pats diktofons un šie paši ieraksti gan skaniski, gan arī saturiski caurvij “Selekciju” un kalpoja Kārlim kā rāmis citādi grūti savācamam un iegrožojamam skaņu un sajūtu blāķim.”
“Diemžēl man šobrīd nav iespējas pajautāt vectēvam, vai viņam patīk šāda ambientas mūzikas lieta, bet man šķiet, ka viņam patiktu. Kādreiz vecmamma mēdza būt pikta, ka viņš nenāk laikā uz pusdienām vai vienkārši kaut kur pazūd uz ilgāku laiku, un tajās reizēs teica, ka viņš atkal kaut kur šļunderējot. Tiem, kam slinkums vērt vaļā tezauru, tā ir vienkārši bezmērķīga blandīšanās. Nu un jāsaka, ka arī “Selekcijas” pamatā ir mazliet citāda, bet būtībā tāda pati vien šļunderēšana. Un arī noklausīties šo albumu es jūs aicinu tad, kad šļunderējat. Kad ir vieta un laiks pavērot,” mudina Kārlis.
Šķiet gan, ka šo albumu labāk klausīties nevis šļunderējot jeb bezmērķīgi blandoties, bet bezmērķīgi gulšņājot (piedodiet, tezaurs šādai nodarbei apzīmējumu nepiedāvā), nesteidzīgi gremdējoties Kārļa Enika Benika Josta skaņu ainavās. Trokšņu mūzikas piekritēji un elektronisko ierīču pārvaldītāji šajās septiņās kompozīcijās pilnīgi noteikti atradīs sev kaut ko piemērotu - kā varēja novērot jau minētajā koncertā Viskaļu ielā, bija virkne interesentu, kuri sēdēja un uzmanīgi klausījās -, bet pārējiem ar šo produktu varētu klāties grūti. Notestēšanai var ieteikt kompozīciju “32 km”, kas savās septiņarpus minūtēs klausītāju nudien var domās aizvest 32 km attālumā vai pat tālāk, var ieteikt “noizīgo” “Kolektivizāciju” vai jebkuru citu skaņdarbu - nav lielas atšķirības. Šīm kompozīcijām prasās vizuālais noformējums noskaņu paspilgtināšanai.