Pagājušajā nedēļā klubā Dstyle ar karstu ballīti tika prezentēts Ellas jaunākais veikums – albums Children Of The Night, kas tapis kopā ar šveiciešu dīdžeju Tito Toresu. Jaunais garadarbs stilistiski atšķiras no sava priekšteča Welcome To The Club, taču tāds nu tagad ir Ellas ceļš – klubu mūzika.
- Jaunais albums ir tendēts uz house ritmiem, iepriekšējā diskā vairāk bija deju mūzikas. Vai tas tāpēc, lai varētu vairāk spēlēt klubos?
- Aizvien dziļāk eju klubu mūzikā, jo arī pati vairāk esmu pievērsusies dīdžejošanai. Albums domāts konkrētai auditorijai – cilvēkiem, kas klubos atpūšas un dejo, arī dīdžejiem. Domāju, ka šis albums arī sasniegs šo auditoriju. Jā, tas ir apzināti – progresive house stils, un dziesmas tieši šādas pēc savas uzbūves, kādas tās ir albumā, ir apzināti veidotas. Tur nav pantiņš un piedziedājums, pantiņš un piedziedājums – dziesmas ir garas, lai dīdžeji pēc vajadzības varētu piemiksēt kādas dziesmas sākumu citas beigām.
- Man liekas, ka šādā stilā zūd tavas balss spēks: vokāls tiek it kā pieklusināts un akcents likts uz klubu mūzikas ritmiem.
- Taču tāda arī ir klubu mūzika! Šādā mūzikā patiesībā dziedāšanas ir maz. Tā ir, un tas ir tikai normāli. Protams, katrai no šīm dziesmām būs arī savas radioversijas – tās būs trīs minūšu garumā, būs vairāk vokāla -, taču sākotnēji tas domāts tieši klubu auditorijai. Arī albuma prezentācijā šīs dziesmas nevis dziedāju, bet miksēju kā dīdžejs. Tā kā vairāk pāreju uz dīdžejošanu, man šķiet, tas ir likumsakarīgi. Šis arī nav radiostacijām draudzīgais formāts – to es uzreiz varu pateikt.
- Pie šīs mūzikas nemaz nav nepieciešams milzīgs vokāla potenciāls, vai tev nav mazliet žēl, ka dziedāšana paliek sekundāra?
Nē, absolūti nav žēl! Ieeju citādā stilā, turklāt nesaku, ka nākamais albums nebūs atkal citādāks un tur nevarēšu izmantot savu vokālu. Ar šo disku es būtībā sevi pozicionēju vairāk kā dīdžejs/producents, jo šīs kompozīcijas ir manis un Tito pašu producētas. Nebija tā, ka aizgāju pie producenta un teicu – klausies, draugs, tagad uztaisi man kompozīciju un es tikai beigās pieslēgšos un iedziedāšu vokālu partiju! Viss ir mūsu veidots, kā parasti to dara – sēž un smuki taisa treku no sākuma līdz beigām. Vokāls ir sekundārs tāpēc, ka... Tāpēc, ka tā tas arī bija domāts! Un klubu mūzikā vokāla ir maz, tā nu tas vienkārši ir, un par to nav jāskumst.
- Kā vispār notiek šādu kompozīciju sacerēšana?
Ar pirmo gabalu bija tā: Tito man atsūtīja jau gatavu Walk Me By mūziku un teica, ka tai klāt nepieciešama melodija un teksts, lai kompozīcijā būtu atslēgas frāze, vokālam esot jābūt jutekliskam un minimālam. Pēc tam Tito bija atbraucis uz Jaungada svinībām Dstyle, sabija kādu laiku šeit un tad kādus piecus gabalus radījām kopā, no sākuma līdz pašām beigām. Sākām ar ritmisko līniju, ar instrumentu partijām un harmonijām, likām studijā kopā vokālu, tad māsterējām utt.
- Kā jūs vispār iepazināties, kāpēc viņš izvēlējās tieši tevi?
Pirms kādiem četriem gadiem biju MIDEM konferencē Francijā un sapazināmies uz ielas. Man pretī nāca izskatīgs vīrs un dikti skatījās virsū, es viņam arī. Apstājās un saka hey!, es viņam pretī arī - hey! Tā kaut kā sākām runāt, iedevu savus diskus, viņš noklausījās, tā arī sākām draudzēties. Viņš gribēja izveidot remiksus jau Welcome To The Club gabaliem, bet kaut kā nesanāca. Čatojām un domājām visādas idejas, līdz pēkšņi pērn februārī viņš man atsūtīja Walk Me By treku – apskatīsimies, kas sanāks un vai vispār sanāks. Sanāca, turklāt diezgan ātri: dziesma vieglā veidā tapa gatava, man patika, viņam patika un arī viņa izdevējiem patika. Tā izdomājām, ka varbūt vajadzētu ierakstīt veselu albumu. Treks pa trekam, gada laikā, pilnīgi bez jebkāda iespringuma, tā arī izveidojām šo albumu.
- Tito Toresa CV ir visai iespaidīgs...
- Patiesībā īstajā vārdā viņš ir Nīno Taglialatella. Viņš savu vietu klubu mūzikā jau ir iekarojis, profesionālis ar lielo burtu. Spēlējis Ibicā, klubos Pacha, Amnesia, El Divino un Space – tie ir pasaules līmeņa klubi. Savulaik viņam bija arī savi mūzikas veikali, kad plates un CD vēl tika labi pirkti. Viņš ir liels mūzikas mīļotājs un kolekcionārs. Kā producents gan darbojas tikai kādus piecus gadus, iepriekš veidojis daudz dziesmu izlases sadarbībā ar EMI un citām lielām kompānijām. Ir interesanti paklausīties viņa stāstus iz jaunības, kā viņam gājis, piemēram, Ibicā. Viens no maniem mīļākajiem stāstiem ir par to, ka, kad Deivids Gueta sāka savu karjeru, viņš esot staigājis pa visiem ierakstu veikaliem un taujājis, vai kaut ko nevarētu palīdzēt. Viens no veikaliem bijis pie Tito Toresa... Tito esot atteicis, ha, ha!
- Kāpēc izveidoji savu leiblu?
- Tāpēc, ka gribēju, lai šie treki Latvijā un Baltijas teritorijā pieder man! Kad pirmoreiz aizbraucu uz Maiami, uz ik ga dē jo de ju mū zi kas kon fe ren ci Winter Mu sic Con fe ren ce, iepriekšējā albuma Welcome To The Club dziesmas rādīju dažādiem ierakstu kompāniju īpašniekiem, viņi izteicās pozitīvi, un tajā brīdī sapratu – ļoti slikti, ka šīs dziesmas nepieder man, bet mani pārstāvošajai ierakstu kompānijai. OK, varu tās prezentēt, taču tālāki kontakti neveidosies, jo sadarbība var veidoties tikai caur ierakstu leiblu. Savukārt tagad, kad otro reizi braucu uz Maiami, šīs kompozīcijas varēju droši rādīt un teikt – ja jums tās patīk, variet parakstīt līgumu ar mani un manu kolēģi. Mums ar Tito ir vienošanās, ka Baltijas teritorijā dziesmas pieder man, Šveicē – viņam, bet, ja atrodam kādu starptautisku piedāvājumu, visas tiesības tiek dalītas 50:50.
- Nākamais nopietnais brauciens tev ir uz Šveici.
Jā, augusta sākumā uz Cīrihē notiekošo Street Parade. Šo festivālu apmeklē aptuveni miljons cilvēku. Vairākas automašīnas – milzīgie furgoni – brauc viena aiz otras, ar kādu kilometra atstarpi, un prezentē savu klubu, dīdžeju apvienību vai ierakstu kompāniju – katrs reklamē sevi kā prot. Šīs mašīnas brauc cauri pilsētai, piestāj kādā konkrētā vietā, un tur cilvēki ballējas. Uz katras ir savs dīdžejs, valda savs mūzikas stils, notiek sava ballīte. Mūsu automašīna sauksies lovemobile, tur uzstāsies Tito Torres, arī es, vēl dīdžejapvienības dāmas no Amerikas, dejotāji u.c. Ballīte notiek vairāku stundu garumā, tad auto dodas uz citu vietu. Pēc tam pasākumi notiek klubos un bāros, kur arī mēs uzspēlēsim.
- Kādi ir tavi tuvākie plāni saistībā ar savas mūzikas popularizēšanu?
- Pašlaik filmējam klipu dziesmai Sunrise, kurai jau tuvākajā laikā taps arī radioversija. Klips būs modīgs, īsts fashion stila video. Klipa režisors ir Markus Riva – talantīgs, jauns puisis, kas šeit nav līdz galam novērtēts, bet mēs par viņu vēl daudz dzirdēsim! Klips gan vairāk domāts ārzemēm, Latvijā tas būs vienkārši kā papildu reklāma.
- Šķiet, esi visai pamatīgi nodarbināta...
- Jocīgi, taču es nevaru sūdzēties par darba trūkumu! Daudzi saka – jā, jā, Ella jau dzied tikai angliski... Taču man ir ļoti daudz pasākumu! Neņemot vērā to, ka man šeit [Dstyle] jāspēlē, man jūnijā ir astoņi pasākumi – gan korporatīvie, gan masu, gan kā dīdžejam, gan kā dziedātājai. Šim laikam tas ir ļoti daudz! It kā neizskaidrojami: izdots albums angļu valodā, kurš pat nav domāts šai teritorijai, it kā radio nedraudzīgs, tomēr cilvēkiem tas interesē. Manuprāt, tam visam ir tikai viens izskaidrojums: man tiešām patīk tas, ko daru, tāpēc lietas iet no rokas, viss notiek it kā viegli un pats no sevis. Nav jādomā par to, vai spēj iekļauties kādā formātā vai atbilsti konkrētajai teritorijai ar savu mūzikas stilu – mēģini būt individualitāte, mēģini būtu oriģināls, un cilvēki to sapratīs!
- Tu visu laiku esi skrējienā, vai tev nav bail sadedzināt sevī visas enerģijas rezerves?
- Domāju, ka nē. Man ir ļoti daudz enerģijas, turklāt katru reizi, kad kāpju uz skatuves, spēlēju, dziedu, skatos kā cilvēki dejo – nevaru pat izstāstīt, notiek kaut kāda fantastiska enerģijas apmaiņa starp mani un viņiem. No tā spēks rodas tikai vairāk. Albuma prezentācijā piektdienas naktī visus uzņēmu, ar visiem parunājos, nospēlējos, noballējos, bet nākamajā dienā atkal kāpu uz Go Blonde skatuves krastmalā. Kā uzkāpju uz skatuves, es vēl vairāk uzlādējos, esmu kopā ar cilvēkiem, jūtu, ka viņiem patīk tas, ko daru, un manī rodas vēl vairāk spēka! Man liekas, ka esmu atradusi savu īsto nišu, savu būtību, tāpēc arī viss notiek tik viegli un it kā vienkārši. Protams, daudz kas ir jādara, skrējiens ir milzīgs, taču – tāds ir mans ceļš! Gan jau kaut kad atpūtīšos. Man šobrīd ir tikai 24 gadi un domāju, ka vēl daudz ko izdarīšu.