Recenzija: Naave – “Viss tomēr ir pelēks”
Ja mūzikas projekts startē ar skatuves vārdu Naave, tad rodas pamatotas aizdomas, ka tā stilistiskā ievirze ir smagmūzika. Ja albuma prezentācija notiek “Aleponijā” (tā bija 22. martā), tad šķiet, ka tā ir alternatīvā mūzika vai pat totāls “andergrounds”. Ja pavirši paskatās tekstus, šķiet, ka mums ir darīšana ar hiphopu. Bet ko tad piedāvā Naave? Nāksies vien klausīties pašiem.
Noslēpumainais mūziķis un dziesmu autors Naave savu darbību uzsācis 2022. gadā, bet pērn un arī šī gada sākumā ir ticis pie plašākas rezonanses, gūdams panākumus Latvijas drāmas filmā “Anna LOL”, kurā tika izmantota muzikālā autora dziesma “Nāve Nāve” kā galvenā tituldziesma.
“Mūziķis, kurš azartiski un ar nodomu neatklāj savu patieso identitāti, piedāvā drosmīgu muzikālo katalogu un piecus daudzpusīgus mini albuma skaņdarbus, atdzīvinot mūziķa pārstāvēto alternatīvās mūzikas žanru “post-punk” Latvijā. Skaņu celiņi mijiedarbojas kopā arī ar citiem mūzikas žanriem kā, piemēram, “dark wave” un “synth-pop”,” tā Naavi un jauno darbu piesaka viņa atbalsta komanda.
Par postpanku un it īpaši tā “atdzīvināšanu Latvijā” smalkjūtīgi paklusēsim - šis žanrs pie mums nekad nav bijis miris, turklāt Naave no tā ir visai attāls. “Dark wave” un “synth-pop” - jā, šie stili šajās piecās dziesmās nudien ir pārstāvēti plaši un dominējoši. Dažbrīd tie pat biedējošā kārtā tiek samiksēti ar kaut ko līdzīgu 90. gadu izdevniecības “Mapls” tiražēto dziesmu struktūrai, piemēram, dziesmas “Eiforija” un “Ēnas” savās noskaņās, nedaudz pārspīlējot, dvašo teju vai pēc ansambļa “Tranzīts” (atskaitot tekstu, protams).
Lirikas jomā gan Naave mauc pa nopietnām tēmām, liekot aizdomāties un radot itin tumšas noskaņas. “Naave raksturojams kā tiešs izpildītājs, runājot par akūti smagām sabiedrības tēmām kā, piemēram, atkarības (lielākoties tiek runāts par narkotikām - aut.), mentālās veselības izaicinājumi, iederēšanos sabiedrībā u.tml., par ko arī tapis šis metaforiski ieskautais minialbums,” deklamē atbalsta komanda. “Runājot plašāk par tēmām, kas rezonē gan ar pašu mūziķi, gan klausītājiem, tapis patiess albums, aicinot pārdomāt ikdienas rutīnas un atrast līdzsvaru ar iekšējo pasauli.”
“Albums vēsta par duālo identitāti cilvēkos un par to, kā cilvēki mēdz interpretēt citu atšķirības, citi uztvers kādu par objektu. Doma par laimi un piederību ir patiesa līdz brīdim, kad Tev stāsta citādāk,” prāto pats mūziķis.
Jāatzīst, ka lirikas radītās noskaņas brīžiem šķitīs pārāk depresīvas pat tiem, kurus nav tieši skārušas atkarību radītās problēmas visā to traģiskumā, līdz ar to grūti pat iedomāties, kā tās uztvers to ietekmētie - cerams, nebūs pretējs efekts. Muzikāli Naave ik pa brīdim veiksmīgi trāpa pa pareizajām stīgām. Piemēram, “Čuvaciņš” - šausmīgi kaitinošs gabals, tomēr tas iesēžas galvā, tātad rezultāts ir sasniegts. Vai arī jau minētās “Eiforija” (ar tekstu “Es zinu, kā dienu sākt / Ar līniju vai ar šņabi / Es gribu atkal jau / Aizceļot eiforijā”) un “Ēnas” (jebkurš atkarību mocītais ātri atradīs piedzīvotas sasjūtas), kas, neskatoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, liek tajās ieklausīties un tās klausīties. Šo programmu var pilnā apjomā piedāvāt kādai atkarīgo rehabilitācijas programmai, no pirmās līdz pat piektajai dziesmai.
Jāpiebilst, ka “Viss tomēr ir pelēks” ieraksts tapis sadarbībā ar producentu Mark1Records (Marks Poikāns), kurš pazīstams pēc darbošanos kopā ar “zelta mikrofoniem” apbalvoto Vulturu, savukārt pavadījumu autori ir tādi bītmeikeri kā Markuss, Juris Siksnis, ArtemProsvirnin, LMG un guitallbeats - nav tie paši pazīstamākie... Minialbuma vizuālā noformējuma un identitātes autore ir Nellija Teilāne.