Piecdesmit vasaru sievietes balss krāsās – universitātes koris “Minjona”

Šodien, 2025. gada 11. februārī Latvijas Universitātes sieviešu koris Minjona svin savu piecdesmit gadu jubileju. Pusgadsimta garumā no pirmajā mēģinājumā pulcināto deviņu studenšu pulka (1) Minjona ir izaugusi un izveidojusies par labāko Latvijas un pasaules mērogā sieviešu kori, ko apliecina gan stabils augstas kvalitātes sniegums un tā novērtējums desmitu gadu garumā, tai skaitā “koru karos”, gan arī starptautisks novērtējums konkursos un reitingos, tai skaitā 2015. gadā esot atzītam par devīto labāko sieviešu kori pasaulē (2).

Kora profesionalitāti un atpazīstamību kopuši četri mākslinieciskie vadītāji, viena pastāvīga koncertmeistare, vismaz septiņpadsmit kormeistari, vairāku paaudžu kora dziedātājas, kuru izglītība, profesija un nodarbe sasaucas ar to visaptverošo plašumu, kādu sagaidām no Latvijas Universitātes un no augstākās izglītības kopumā. Bijušo un esošo dziedātāju starpā ir arī godalgotas un ievērojamas zinātnieces, publicistes, mūziķes, selekcionāres, sportistes un valsts sievas. Kora Minjona repertuārs un izpildījuma kvalitāte ir salīdzināmi ar akadēmiskajam korim izvirzāmajām prasībām un piemītošajām kvalitātēm. Kopš dibināšanas koris kalpojis jauno akadēmiski izglītojošos mūziķu ataudzei, arī kā kordiriģentu kalve. Unikalitāte slēpjas tā darbības un snieguma kvalitātes nepārtrauktībā par spīti mainīgajam sastāvam, kurā ir arī dziedātājas, kas arī akadēmiski sarežģītas kompozīcijas apgūst pēc dzirdes, nevis pēc nošu raksta.

Latvijas sieviešu koru dziedāšanas tradīcijai un dziedāšanas svētku tradīcijai kā tādai šā gada vasarā apritēs 165 gadi. Tam par liecību kalpo divi savstarpēji saistīti notikumi. 1862. gada vasaras Siguldā un Turaidā notikumu atspoguļojums ķeizara Aleksandra II un viņa laulātās draudzenes vizītes laikā ietver tiešas norādes par dziedātājām, sieviešu dziedājumiem un daudzu koru vienlaikus dziedāšanu.¹ Tomēr ticami, ka 1860. gada vasarā turpat noritējusī gatavošanās ķeizara sagaidīšanai, uzņemot troņmantnieku Nikolaju Aleksandroviču, kuras sakarā ir saglabājušies apraksti un pat shematisks Georga Vilhelma Timma zīmējums par norisēm, atrakcijām, rotājumiem un dažāda veida nolūkos pulcētajiem ļaudīm, liek domāt, ka līdztekus zirgu skriešanās sacīkstēm, goda mielastam, godināšanai domātajiem Triumfa vārtiem noritējuši arī priekšnesumi, tai skaitā kordziedāšanas formā.² Tomēr pirmās ziņas par Latvijas akadēmisku sieviešu kori ir tikai kopš 1927. gada 21. oktobra,³ kad Latvijas Universitātes studenšu korporācijas ar savu pārstāvniecības organizācijas starpniecību dibinājušas Latvijas Universitātes Studenšu Prezidiju konventa kori, uzticot tā vadību tā laika Nacionālās operas kormeistaram Teodoram Kalniņām. Neskatoties uz klausītāju atsaucību un centīgu koncertēšanu koris kļuva par upuri Latvijas Republikas okupācijai un tiem Latvijas Universitātes pārkārtojumiem, kas nepieļāva īstu biedrošanos, kur nu vēl nacionālu ideju kopšanu, un tātad arī studenšu korporācijas un kori kā šo organizāciju pastāvēšanas atgādni. Līdz ar Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes veidotās biedrību likvidācijas komitejas 1941. gada 16. aprīļa paziņojumu par Studenšu Prezidiju konventa galīgu likvidēšanu faktiski likvidēts arī šī konventa dibināts koris, lai arī tam bijusi sava atsevišķa personība un pārvalde.⁴

Latvijas Universitātes sieviešu koris Minjona ir pirmais sekmīgais mēģinājums atjaunot sieviešu koru dziedāšanas tradīcijas okupācijas varas pārņemtajā un pārveidotajā Latvijas Universitātē. Vairākkārtīgie pieteikumi par sieviešu kora izveidi un darbības uzsākšanu, par kuriem saglabājušās liecības periodikā, nav izturējuši pat tik ilgi, lai izpelnītos nosaukumu, toties kritiku par vadības nepietiekamo uzcītību gan.⁵ Pateicoties darbības nepārtrauktībai Minjona de facto ir vecākais Latvijas Universitātes sieviešu koris, līdz ar to, lai arī pēc diviem gadiem atzīmēsim Studenšu Prezidiju konventa kora simtgadi, tomēr tā faktiskā darbība de iure simtgades svinībās nepārsniegs trīsdesmit gadus.

Par iemesliem, kādēļ bijis jāpaiet trīsdesmit pieciem gadiem līdz nu jau Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte spēj izveidot uz palikšanu sieviešu kori, neesmu atradusi dokumentālas liecības. Toties ir vismaz trīs versijas tam, kādēļ tieši Minjona izrādījusies veiksmīgs mēģinājums, kas rodamas laikrakstos un ko minējuši aculiecinieki un tieši kora veidošanā iesaistītie. Pirmā versija - universitātes jauktais koris Juventus Daumanta Gaiļa vadībā piedzīvoja tik lielu studenšu interesi, ka bijis nepieciešams veidot sieviešu kori. Otrā - Daumanta Gaiļa pedagoģiskais tālredzīgums, piedāvājot saviem kordiriģēšanas klases studentiem - kā dēlam Viesturam Gailim - korveidošanas, korvadīšanas un kordiriģēšanas prakses iespējas.⁶ Trešā - sieviešu kordziedāšanas popularitātes atdzimšana, ko pasaules līmenī sekmēja otrā viļņa feminisms un masu iesaiste mākslas norisēs, veidojot amatieru kolektīvus. Pasaules mūzikas tendences nepagāja secen arī Padomju Savienības okupētajai Latvijai. Sieviešu koru tradīcijas atdzimšanas vadību Latvijā uzņēmās Ausma Derkēvica, 1973. gadā kļūstot par Dziesmu svētku virsdiriģenti un sieviešu kordziedāšanas etalona - tobrīd Nopelniem bagātā kolektīva, Tautas sieviešu kora Dzintars palīdzību - radītāju.⁷

Taisnības labad gan jāteic, ka padomju sieviešu kordziedāšanas etalons Dzintars savā attīstībā reprezentē padomju mūzikas izpratņu maiņu. Esot veidotam kā jauktais koris, 1947. gadā pārveidotam par sieviešu kori Mefodija Skujas vadībā, Dzintaram⁸ un viņa vadībai ir nācies izcīnīt līdzvērtīgu citiem koriem sieviešu koru vietu padomju mūzikas pasaulē un lauzt padomju mūzikas uztveres arhaismus un stereotipus sieviešu kordziedāšanas sakarā. Lai gan 1955. gadā Dziesmusvētku “koru karos” Dzintars iegūst pirmo vietu, tomēr 1958. gada 21. novembrī Padomju Jaunatnē Mefodijs Skuja, acīmredzot, spiests asi kritizēt padomju mūzikas izpratnes par sieviešu kordziedāšanu, kas to tver vai nu kā bērnībā kavētu parādību, vai pat nedabisku surogātu “vīru balsu «krīzes»” rezultātā. Kritiku izpelnās arī padomju komponisti, kas cītības un uzmanības trūkuma dēļ sieviešu balsu uztverē piedāvājuši galvenokārt trīsbalsīgus salikumus ar nepienācīgi novērtētu altu skanīguma diapozonu, nepamatoti aprobežojot to ar mazās oktāvas la.⁹ Neiztrūkst arī sieviešu kora repertuāra cenzūras kritikas, kas līdz 1955. gadam sieviešu koriem “uzlika par pienākumu iestudēt jaukto koru repertuāra dziesmas gan dziesmu svētkiem, gan visiem mākslinieciskās pašdarbības noslēguma koncertiem”. Sieviešu koru lomu koncertos Skuja trāpīgi raksturo - “piekabinājums programmai”¹⁰. Divi nopietni izaicinājumi - negatīvu priekšstatu piesātinājums sieviešu kordziedāšanas sakarā un repertuāra pieejamības trūkums cenzūras un jaundarbu trūcīguma apstākļos - arī skaidro Latvijas Valsts universitātes sieviešu kordziedāšanas situāciju līdz Minjonas izveidei.

Minjonas dzīvīguma pamatā ir pārmaiņas sieviešu kordziedāšanas uztverē, tomēr ar to vien būtu bijis par maz, lai pārkāptu pusgadsimta slieksnim, lai saglabātu sasniegto un muzikālajā sniegumā un turpinātu nepārtrauktu pilnveidi. Šeit ir svarīga gan mākslinieciskā vadība, gan repertuāra dažādība un jaundarbu pieejamība, atspoguļojot kora skanējuma iespējas, gan dziedātāju piesaiste Latvijas Universitātei un Minjonai kā kvalitātes zīmolam, gan arī visu kopā ņemto sajūta par kalpošanu Latvijas un pasaules mūzikas attīstībai.

Katrs mākslinieciskais vadītājs korim ir atstājis kādu svarīgu mantojumu. Viesturs Gailis Daumanta Gaiļa inspirēts ir devis vārdu, pārlicis Emīla Dārziņa jauktajam korim komponēto Minjonu ar Johana Volfganga Gētes Minjonas dziesmas Rūdolfa Blaumaņa atdzejojumā un Emīla Dārziņa redakcijā vārdiem sieviešu korim un repertuārā kā patstāvīgu vērtību ietvēris arī slēgtajos fondos glabāto baroka sakrālo mūziku, par ko liecina notis, afišas un programmas. Aivara Gaiļa vadībā koris ir saglabājis savu vērtību un reputāciju arī cauri Atmodai. Sigvards Kļava korim pavēris pasaules plašumu, ievirzot to uz starptautiska novērtējuma gūšanu, Atmodas kulminācijas Dziesmusvētkos pacēlis Minjonas sniegumu pāri amatiermākslas latiņai, un piešķīris atpazīstamību ar zīmolvedības paņēmieniem, kam liecinieks ir, piemēram, leģendārā Minjonas koncertafiša ar matus izlaidušām meitenēm bārenītes tērpos. Romāns Vanags ir ievadījis jaunajā Latvijas Republikas noteiktajā kormūzikas realitātē, veidojot kora vaibstus un atpazīstamību nu jau gandrīz pusi no kora darbības laika, kā arī sasniedzot visaugstākos starptautiskos panākumus, platīna medaļu un vietu pasaules vislabāko sieviešu koru desmitniekā.

Aplūkojot Minjonas repertuāru, domājams, ka Mefodijs Skuja būtu bijis apmierināts un pat pārsteigts, jo pieprasīto četru balsu vietā nereti tiek izpildītas partitūras sešām balsīm un vairāk balsīm kā Riharda Dubras Minjonai un Romānam Vanagam komponētās Je vous salue, Marie… un Memorare sešām balsīm, altiem piedāvājot arī mazās oktāvas mi, lai gan dziedātāju diapazons iesniedzas arī lielajā oktāvā, kas nereti noder džeza skaņdarbu izpildījumā. Kora repertuārs aptver Latviju un pasauli, akadēmiskās, populārās un tautas mūzikas dziedāšanas tradīcijas, a cappella dziedāšana mijās ar dažāda veida pavadījumiem, kuru izpildījumā tiek regulāri iesaistītas arī kora dalībnieces. Viestura Gaiļa iecerētā kora himna - Emīla Dārziņa Minjonas pārlikums sieviešu korim - ir kļuvusi par jubilejas sarīkojumu neatņemamu daļu, tomēr par kora sirds dziesmu nu jau divdesmit gadus kalpo Zigmara Liepiņa Ķiršu lietus ar Alfrēda Krūkļa vārdiem, ko Minjonas vajadzībām aranžējis pats komponists kā dāvinājumu “ražas svētkos”.

Minjona līdzās citiem profesionālismā balstītiem koriem ar akadēmiskajam korim piemītošām īpašībām ir svarīga Latvijas kormūzikas un mūzikas vispār daļa. Pretēji Ausmas Derkēvicas paustajām bažām par profesionālisma ietiekšanās iespējami negatīvajām sekām uz latviešu kormūzikas tradīciju un sevišķi Dziesmusvētku ilgtspējību tieši amatiermākslas to organizācijas, ne izpildījuma ziņā eksemplāri izcilības piemēri ir tas, kas saglabā, veido un virza kormūziku.

Mēdz teikt, ka ēkas, kuras vecākas par piecdesmit gadiem var pretendēt uz arhitektūras vai kultūras pieminekļa statusu. Koris Minjona - neatkarīgi no tā, vai tas ietverts tiesiskos nosacījums - šobrīd ir Latvijas nemateriālās kultūras piemineklis pēc būtības. Spilgts, eksemplārs piemērs Dziesmusvētku kustības pāraugšanai izcilībā.

--