Recenzija: Pieci pirksti ir dūre – "21/24 novembris"
Ja kāds mūziķis jums stāsta, ka albuma ierakstīšana un izdošana ir ļoti sarežģīts un teju nerealizējams pasākums, neticiet viņam! Lūk, piemērs: projekts “Pieci pirksti ir dūre” 22. novembrī sniedza savu pirmo un pagaidām arī vienīgo koncertu Vagonu ielas radošā kvartāla kultūrvietā “1983”, un jau pēc pāris dienām šis koncertieraksts bija pieejams vietnē Bandcamp kā albums!
Protams, cik ļoti šis albums atbilst ierastajai definīcijai par albumiem, tas jau ir cits stāsts, taču - tas ir! Ir un ļauj uz “piecpirkstu dūres” koncertu netikušajiem, kā šo rindu autoram, novērtēt, vai un cik daudz viņi zaudējuši, uz to netiekot vai neaizejot.
Par visu pēc kārtas. “Pieci pirksti ir dūre” sastāvā savākušies mūziķi no tādām apvienībām kā “DZ”, “Nikto”, “Aston Kais”, “Igrek”, “Stabs”, “Rīgas Modes” u.c.: Trīne - alta saksofons, Inga - tenora saksofons, Andris - sitaminstrumenti, Uģis - elektronika, Saša - ģitāra. “Mūziķi no salīdzinoši jaunākās paaudzes, stilistiski no ļoti dažādiem mūzikas žanriem, reizē lieliski demonstrē Latvijas neatkarīgās mūzikas šodienas vēsmas, aktualitātes, simbiozi un oriģinalitāti,” tā tika pieteikts šis projekts.
Ja atšifrējam pieteikto mūziķu vārdus, tad Saša ir Aleksandrs Aleksandrovs - producents, dziedātājs un multiinstrumentālists, pazīstams kā grupas “Nikto” līderis, taču šobrīd uzstājas arī kā solo mākslinieks, piedalās dažādos projektos, improvizācijas koncertos, kā arī ir progpanka grupas “DZ” dalībnieks. Uģis tas pats skaņu inženieris un producents Uģis Jansons-Krastiņš vien ir - šogad viņš bija nominēts Austras balvai gan ar grupas “Stabs” albumu “Sadursme”, gan ar “Igrek”, kurā viņš kā Ug Ug Ugg Ugg muzicē kopā ar Aleksi Luriņu (ritunsiic). Trīne un Inga (pie albuma ievietotajos pierakstos varam lasīt, ka patiesībā šīs dāmas godājamas kā Katrīne Sabīne Kalniņa un Inga Vamze) ir no jaunās un aktīvās džeza skatuves, kuru radošais potenciāls manīts tādos jau atpazīstamos rokmūzikas projektos kā “DZ” un “Aston Kais”, kā arī dažādos muzikālos eksperimentos kā “TrīneunInga”, “Avangarda Avangards” “Jazz Valhalla” Liepājā, džema vakaros “M-darbnīcā” un citur. Savukārt Andris ir Andris jeb Andris Žabris - dzimis un audzis liepājnieks, kurš piebungājis daudziem un visur, atzīmējoties arī kopā ar “The Hobos” ģitāristu Egonu Kronbergu u.c. gadījuma sastāvos.
Nu, lūk, un viss šis raibais sastāvs kopā iespēlējis albumu ar piecām dažāda garuma kompozīcijām (sākot no 5 minūtēm līdz pat 16), kuru nosaukumu gudrošanai daudz intelektuālā potenciāla nav tērēts (vienkārši “I”, “II”, “III”, “IV” un “V”), un kuras stilistiski pārstāv trokšņu roka nišu. Atbildot uz paša
apskatnieka sākumā izteikto jautājumu, vai un cik daudz ir zaudēts, uz viņu koncertu netiekot vai neaizejot, rezumējums pēc šī albuma noklausīšanās ir īss un skaidrs - necik un nemaz, var tikai apsveikt sevi par savu tālredzību, ka kultūrtelpas “1983” apmeklējums šoreiz tika izlaists, jo šādus skaņdarbus katrs pats var iespēlēt mājās, ritmiski lēkājot pa sintezatoru, pamokot ģitāru, ik pa laikam kādam pamīšus iepūšot saksofonā, paklapējot bungas vai kastroļus un ieverot durvīs kaķa asti. Neskatoties uz to, nav šaubu, ka “Pieci pirksti ir dūre” ieraksts tiks nominēts dažādām balvām, jo neviens no tā neko nebūs sapratis, taču to atzīt kaunēsies.