Recenzija: Effekts - “Zudusī paaudze”
Rokgrupas “Effekts” debijas albums “ir desmit dziesmu gara pašterapijas sesija, kur katra dziesma atspoguļo kādas personīgas dzīves pieredzes un problēmas - kā tās tiek risinātas, ignorētas, aizmirstas un uzpeld atpakaļ apziņā,” tā tiek pieteikts šis darbs.
Pamata informācija: grupa “Effekts” ir Ernests Hvostovojs, Viesturs Zandersons un Rihards Zelezņevs, albuma mikss - Edvards Broders, masters - Alberts Levics. Albums digitāli jau iznācis, bet novembra beigās tas “Naba Music/Melo Records” paspārnē tiks laists klajā arī vinila plates formātā, un plates prezentācija notiks 30. novembrī Tallinas ielas kvartāla koncertzālē “Angārs” - kopā ar grupu “DJ Krankenwagen” koncertā “2 Naba plates”, kas pie reizes būs arī “Radio Naba” 22. dzimšanas dienas svinības.
Kopumā desmit skaņdarbi, kurus stilistiski varētu raksturot kā kaut ko starp indī, “darkwave”, alternatīvo rokmūziku un sazin ko vēl. “Effekts” ir viens no, par laimi, ne pārāk daudzajiem piemēriem, kā ar neveiksmīgi izvēlētu nosaukumu var atbiedēt potenciālos klausītājus - nu, kāds “Effekts”?! Pārvarot nelabumu pret izvēlēto tikai kādai deju kopai vai fitnesa zālei derīgo grupas vārdu, jāatzīst, ka trijotnes sarakstītā mūzika ir pat vairāk nekā interesanta. “Sarakstot dziesmu “Zudusī paaudze”, sapratām, ka “Effektam” ir pienācis laiks rakstīt par to, ko nekad agrāk nebijām rakstījuši, proti, pašiem par sevi, savām dzīves pieredzēm, sajūtām, problēmām,” stāsta Rihards Zelezņevs. “Līdz ar patiesajām tēmām ātri vien nāca arī īstais skanējums - no “syntwave” žanra pārstāvjiem esam transformējušies uz “darkwave” un “postpunk”, saglabājot elektroniskās mūzikas elementus.”
Šķiet, tieši šī stilistiskā daudzveidība, kas drīzāk raksturojama kā nenoteiktība, ir lielākais “Effekta” mīnuss - kad šķiet, ka vajadzētu kārtīgi “fūzēt” ģitāras, grupa sadomā elektronizēties, kad esi iekritis viņu “syntwave” valgos, mūziķi pēkšņi atminas, ka gribējuši spēlēt postpanku, “darkwave” tiek iepīts tur, kur to nemaz neprasās, bet tur, kur tas iederētos, tā nav utt., u.t.jpr. Par laimi, visu un visos gadījumos glābj teksti, kuri tiešām ir izdevušies. “Es tikai gribēju palikt viens, bet esmu vientuļš / Es tikai gribēju palikt viens, bet esmu neviens” un “Es gribu mīlēt sevi, bet neesmu manā gaumē” (no dziesmas “Zudusī paaudze”) - biedējoši, taču precīzi.
Iesākumā, lai albumā iekļautās dziesmas raksturo paši mūziķi un viņu pārstāvji. “Albumu atklāj dziesma “Tas notika nesen”, kas vēsta par brīdi, kurā cilvēks apzinās, ka tuvie cilvēki attālinās un agrāk vai vēlāk dzīve jāturpina bez viņiem. Tieši šis skaņdarbs aizsāk albuma tēmu - ir laiks risināt problēmas! Vispirms laiks tās apzināties - kaut ko mainīt, no kaut kā atteikties, kādam piedot, kādam atvainoties. “Nedalīta uzmanība” ir par sāpēm, ko nodara neveiksmīga mīlestība, savukārt “Puspasaule smejas” - par atgūtu ticību mīlestībai. Albuma noslēgumā skaņdarbi “Saule” un “Vēl viena negulēta nakts” ir veltījums visiem pasaules sapņotājiem un tiem, kas jūtas vientuļi.”
Labākie gabali - protams, visās nozīmēs tumšā “Zudusī paaudze” un arī albumu ievadošā un visu ierakstu teicami paskaidrojošā “Tas notika nesen”, tāpat arī savās noskaņās fatālā “Nakts Dievs”, taču savs prieciņš ir noķerams vēl vairākos gabalos. Jādomā, ka “dzīvajā” koncertā “Angārā” ar kārtīgu skaņu bliezienu šis produkts izklausīsies “jumtu noraujoši”, bet to pārbaudīsim.