Recenzija: Chris Noah - "Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies"
2024. gada vai vismaz tā otrās puses (vai vismaz oktobra) gaidītākais albums latvju mūzikā – Chris Noah jeb Krista Indrišonoka jaunais lieldarbs. Šo gaidību pieteikumu viņš stiprināja ar Dona koncerta iesildīšanu stadionā “Daugava”, bet tie, kas uzstājušies pirms Dona, jau automātiski nokļūst intereses epicentrā.
Ietekmīgās izdevniecības “Sony Music Entertainment” paspārnē izdotajā Chris Noah albumā apkopotas desmit dziesmas latviešu un viena angļu valodā. Izdevēji informē, ka albums “radīts 80. gadu popmūzikas stilā”, taču šāds pieteikums ir visai apšaubāms, ja nu vienīgi saistībā ar ik pa laikam uzvīdošajām asociācijām ar “The Police” u.tml. grupām. Taču pieņemsim, ka “Sony” zina labāk.
“Šis pilnmetrāžas albums viennozīmīgi iesāk jaunu posmu manā mūzikā. Mēģināju sajust un savienot divas pasaules - muzikālā ziņā vilku paralēles ar popmūziku no pagājušajā gadsimta, savukārt tekstus konstruēju par man tieši šobrīd aktuālām tēmām. Katra dziesma ir pavisam reāls stāsts par īstiem cilvēkiem un sajūtām,” albumu raksturo pats Chris Noah.
Starp citu, tieši teksti, kuru autors lielākoties ir pats Krists, apskatniekam kļuva par patīkamāko pārsteigumu: ja par muzikālo kvalitāti nebija ne mazāko šaubu, tad albums pirmoreiz lika tik nopietni ieklausīties Krista liriskā pienesuma daļā. Neticiet? Paklausieties kaut vai trīs albumu ievadošās dziesmas “Kādreiz”, “Tu nemaz nenojaut” un “Mākslai vajag telpu”!
Albums tapis aptuveni pusotra gada garumā, taču finiša taisnē nonācis tieši šovasar, kad Chris Noah paralēli koncertiem daudz laika pavadījis ierakstu studijā, fokusējoties uz kompozīcijām, tekstiem un to, kā pats vēlas šo ierakstu dzirdēt. Ierakstā dzirdamie mūziķi ir mākslinieka muzikālo domubiedru bariņš un draugi, un šis domubiedru bariņš un draugi ir muzikāli ļoti spēcīgi - taustiņinstrumentālisti Krists Krūskops un Mārcis Jukumsons-Jukumnieks, ģitārists Kaspars Vizulis, sitamo instrumentu pavēlnieks Jēkabs Zemzaris un saksofonists Artūrs Sebris. Bez pavadošā sastāva ierakstā vēl piedalījušies arī stīgu kvartets “Juno”, bunģieris Rūdolfs Dankfelds, pūtēji Vadims Dmitrijevs un Reinis Puriņš, un perkusionists Uģis Upenieks, bet piedziedājušas Estere Tauriņa, Gabriela Zvaigznīte, Linda Anete Rušeniece un Kristīne Prauliņa.
Albumu producējis angļu producents Kristofers Haris (Kristofer Harris), kurš ar Kristu Krūskopu un Kasparu Vizuli bijuši Chris Noah lielākais atbalsta plecs ieraksta tapšanā.
Ko teikt par šo albumu? Gaidības attaisnojušās, šis darbs tiešām ir viens no gada labākajiem, ja ne pats labākais. Ja vērtēt atsevišķas dziesmas, tad joprojām nav apnikusi radiostacijās skanošā “Cik tālu vēl?”, savukārt no līdz šim nedzirdētajiem gabaliem tronī ceļami “Nomodā”, “Mākslai vajag telpu”, “Kādreiz” un “Pārāk necenties” - tieši šādā secībā. Pavadošais sastāvs Kristam ir dievīgs, prieks klausīties viņu varējumā. Divi lielākie un būtībā arī vienīgie mīnusi - kaut nositiet, bet nav saprotams, kāpēc šeit vajadzēja iekļaut anglisko gabalu “Very End Of Losing You” (vai arī kāpēc to nevarēja piemērot latviskam tulkojumam), un otrs - kādā sakarā skits (vai kā to saukt) “Atvadas nav skumjas, ja zinām, ka drīz tiksimies” balstīts uz emigrācijas latvieša (vai arī latviski runājoša ārzemnieka) vāvuļojumiem, kas mums savējo cietēju trūkst?!
Jāatgādina, ka pavisam drīz notiks Chris Noah karjerā lielākais solo koncerts, kurā varēs dzirdēt gan jaunajā albumā iekļautās dziesmas, gan arī jau pazīstamus viņa gabalus - 7. novembrī koncertzālē “Palladium”. Nav šaubu, ka “dzīvajā” Krista un viņa labi saspēlējušās komandas darbs būs vēl lieliskāks - par to varēja pārliecināties jau pavasarī, Tallinas ielas kvartāla “Angārā” notikušajā koncertā.