Recenzija: Athodi Brīnumzemē – "Pohēma"

Šo sestdien, 24. augustā, Tallinas ielas kvartālā risināsies urbānās pilsētvides festivāls “Ezīšfests” ar gana plašu un labu muzikālo piedāvājumu. Tajā ietilpst arī īpatnējā grupa “Athodi Brīnumzemē”, par kuru pieejamā informācija ir itin skopa – var vienīgi ieteikt noklausīties Radio NABA raidījumu “Bitīt matos” (31. marts). Arī “dzīvajā” šo četrinieku nav sanācis redzēt, nav pat dzirdēts, ka viņi kaut kur uzstātos, līdz ar to “Ezīšfests” būs laba iespēja beidzot aizpildīt šo melno plankumu koncertu apmeklējumu laukā.

“Athodi Brīnumzemē” esot aizsācies kā solo projekts, taču “vēlāk nāca apskaidrība, ka būs jāuzspēlē arī dzīvajā”, un “tā četri džeki sanācām kopā un sākām muzicēt, kā nu mākam. Kopumā - skarbi vārdi skaistās melodijās.” Apskatnieka redzeslokā šis veidojums nonāca pirms dažiem gadiem ar debijas albumu “Zaļumballe”, un tas tiešām bija “skarbi vārdi skaistās melodijās”, ja vispārinošāk, tad - kā “Čipsis un Dullais” ar smagu leksiku, tomēr ne tik ļoti saldenām dziesmām. “Šķības notis, atskaņojušās ģitāras un nodrāzti akordi vislabāk raksturo grupas netīro skanējumu. Vokālo nodarbību un māsteringa budžets tika notriekts lētā alkoholā un tā transportēšanas izdevumos. Patiesi stāsti, likteņa ironija un vienkārši kaut kas debils,” šis pašu apraksts bija par visu grupu un tās ideju kopumā. Taču, lai kā viņi par sevi ironizētu, tādas dziesmas kā “Rudens lapas”, “Apburtais loks”, “Zaļimati”, “Es gribēju kā labāk”, “Komene” u.c. ar saviem parupjajiem (nejaukt ar jēlajiem!) tekstiem kaut kā tomēr spēja aizraut.

Jaunā albuma “Pohēma” nosaukums jau pasaka priekšā, ka arī te nekādas augstās mākslas nebūs (un arī nevajag!). “Albums tapa kādā jaukā vasaras mājā Tūjā, jūras krastā, dažu dienu garumā. Diezgan klasisks trīsdiennieks, bet ar kulturālu piesitienu. Vienīgais, kas traucēja muzikālajam procesam, bija iršu pūznis tieši pie loga, kur tika muzicēts, bet, pateicoties puišu veiklībai un drosmei, problēma tika atrisināta,” informē “athodi”. “Pohēma” esot krietni pozitīvāka par “Zaļumballi”, kas tiek skaidrots ar to, ka albums tapis vasarā. “Albumā pieminētas dažas arī vietējās iestādes, bet pārsvarā “oriģinālākās” tēmas - meitenes un alkohols.”

Atkal tas pats dzīves apnikuma un nolemtības pārpilnais vokāls, atkal skaistas un atmiņā paliekošas melodijas, atkal skarbi (bet ne jēli!) vārdi - “Pohēma” ir labs “Zaļumballes” turpinājums. Albums tiešām ir krietni pozitīvāks, bet līdz ar to arī krietni garlaicīgāks. Kā jau tas ierasts, vismaz “Spotify” klausītājiem no “athodiem” vislabāk patīk viņu visstulbākās dziesmas, un šajā gadījumā tā ir “Viņa iespļāva man mutē” (vairāk nekā 70 000 klausījumu), taču albumā, par laimi, ir vairāki krietni labāki gabali. Piemēram, “Hasta la vista” ar drūmajām ģitārām un tekstu “mājās stāv man šņabis, ko tu dāvāji pirms gada, bet kopā to mums iztukšot vēl laika bijis nava” un piedziedājumu “pie**s mani vienreiz un es piedošu / pie**s mani divreiz un hasta la vista!”. Savukārt “Ezīšfestu” varētu noslēgt ar dziesmu “Pēdējā vasara”. Vai kādu citu. Vai jebkuru.