Recenzija: Gapoljeri – “Uga Buga”
Ar līksmu pasākumu sev tik iemīļotajā “Kalnciema Ezītī miglā” (tur tika prezentēts arī iepriekš klajā laistais grupas EP) jūlija beigās tautās tika izvadīts virtuves kabarē apvienības “Gapoljeri” ceturtais studijas albums. Šķiet, akurāt mēnesi par vēlu, jo tajā iekļautās dziesmas būtu krietni labāk iederējušās Jāņu svētku tematikā, taču tas nekas – klausīties “Gapoljerus” nekad nav par vēlu, kamēr vien pret koka vāku nenograb smiltis, lāpsta un viss pārējais, kas klausīšanos padara neiespējamu.
Jaunais albums tapis, iedvesmojoties no latviešiem ierastās pasēdēšanas zaļumos siltajos vasaras vakaros. “Deviņi stāsti par svinēšanu. Par svētkiem - plānotiem vai neplānotiem. Par svētku un dzīves svinēšanu un saldeno rūgtumu kas paliek pēc tiem,” tā par albumu izsakās “Gapoljeru” solists, aktieris Kristians Kareļins.
Jāatgādina, ka šajā apvienībā bez Kristiana vēl darbojas basģitārists Jānis Līde, bundzinieks Normans Bārbals, pianists Artis Drozdovs, kā arī ģitāristi Māris Kurtiņš un Normunds Zālamans. No aktieru vai vismaz muzikāli noskaņotu teatrāļu kopas vairs gan palikušas tikai atmiņas, jo šo cunfti tā pa īstam (un arī laikam ne uz visiem 100%) sastāvā reprezentē vairs tikai Kristians, taču arī ar viņu ir pilnīgi pietiekami, lai “Gapoljeri” izklausītos pēc aktieriem. Ja nu kāds nespēj atsaukt atmiņā neko no “Gapoljeru” repertuāra, droši vien pietiks ar atgādināšanu par leģendāro stulbo vecmāmiņu, lai viss būtu skaidrs.
Ja pirms kādiem astoņiem gadiem “Gapoljeri” likās īslaicīgs (un ne pārāk labs) joks, tad šobrīd grupa jau ir pierādījusi, ka ar viņiem jārēķinās kā ar pilntiesīgiem latvju mūzikas skatuves dalībniekiem, kuru redzamākais tēls nenoliedzami ir harizmātiskais Kristians Kareļins. Protams, nopietnus skaņdarbus no viņiem nesagaidīt, lai gan… Piemēram, tituldziesma “Uga Buga” - tas ir gandrīz traģisks stāsts par to, ka “gribas nokniebties, bet aizņemta pat pirts”, tāpēc “jāmeklē vēl silta vieta, kur ciešāk tevi skaut”, bet izrādās, ka iecerētajai ir siena drudzis, tāpēc siena guba nav bijis labs risinājums - absolūti nopietnas problemātikas atreferējums! Vai balāde “Odi”, kas ir varoņeposs šiem mazajiem asinssūcējiem, kuri mirst ar aplausiem - skarbi līdz asarām, gluži vai sirdi rauj ārā (it īpaši “zaļajiem”…)! Vai dziesma “Sieva strādā” - par to, ka “vecim vajag padomāt un sevi nedaudz pasaudzēt”, tas ir, “vīkendā pacept gaļu, iedzert alu, gudru seju snaust”, kamēr sieva darbojas mājas pagalmā, “jo tu tak mani mīli - manā vietā pastrādā!” Viss taisnība.
Turpināt? Lūdzu! Dziesma “Steidzies”, kas stāsta par daudziem pieredzētu situāciju, kad pēc svētkiem “ledusskapī uz mani lūkojas vien siera pikucis”, tāpēc ir jādodas papildināt krājumus “ar kādu bairīti un gaļas spainīti”, lai “turpinātu ļembastu, pēc kura jūtos saguris”, bet te nu sākas šausmīgākais - ar automobili braukt vēl nedrīkst (ļoti apsveicams saprātīgums!), līdz bodei kādi 6 km, kas tiek varonīgi tomēr pārvarēti, bet - tagad apsēdieties un iedzeriet sirdsdrapes! - “otrajā dienā veikalā viss ir beidzies” un “ogles - nav, ledus - nav, gaļas - nav, alus ir, bet sūdīgs”. Savukārt dziesmu “Šoferīts” bez nēzdodziņa vispār nav iespējams klausīties - šis stāsts par alu sadzērušos autobusa pasažieri, kam traki vajag “pa maziņajam”, bet kauns taujāt pēc “zaļās pieturas”, turklāt vēl šoferis noskalda, ka viņam “ir grafiks”, jādomā, būs atrodams daudzu ne to patīkamāko personīgo atmiņu plauktos. Atslodzei no saklausītajiem briesmu stāstiem noderēs rotaļīgā “Pats ar sevi uzdejo”, vismaz nerādīsies slikti sapņi.
Stilistiski? Viss vieglā un draiskā popa manierē, tomēr neiekāpjot šlāgeru lauciņā. Lūk, tādi ir “Gapoljeri”. Tikai žēl, ka viņu “ugabuga” dziesmas savās noskaņās ir tik ļoti tendētas uz vasarīgiem svētkiem - cik tad mums te tās vasaras iraid…