Recenzija: Niedra – "Neprāta miers"
“Te ne tas ir – mans pirmais albums. 50 gadu vecumā,” ar šādu ierakstu sociālajos tīklos pagājušajā nedēļā pārsteidza Miks Niedra, uzreiz piebilstot, ka straumēšanas servisos albums tiks publicēts, kad būs pabeigts tā vāciņa dizains, jo pašreizējais esot tikai paša veidots uzmetums, par pamatu ņemot Tabitas Praškelēvičas uzņemto fotoattēlu. Taču vietnē Bandcamp gan šis darbs jau ir atrodams un noklausāms.
Cerams, kāds nepadomāja, ka Miks Niedra ir jaunības dienas sapņus nerealizējis onkulis, kurš 50 gadu vecumā beidzot izdevis debijas soloalbumu, droši vien to piebāžot ar Ilmāra Dzeņa cienīgiem šlāgeriem - Miks ir jau no 90. gadiem pazīstams mūziķis, metālgrupas “Conquest”, grandža apvienības “Blind Mike” un dažu citu projektu vokālists. Tiesa, kaut kādus nerealizētos sapņus viņš gan šobrīd tiešām piepilda, jo pērn oktobrī tika beidzot izdots arī Niedras rokgrupas “Katrs 4tais” pirmais albums, kurā bija iekļauts vēl 2003. - 2004. gadā rakstītais materiāls.
Uzreiz jāsaka - “Neprāta miers” ir patīkams, varbūt mazliet pat šokējošs pārsteigums. Palasot sociālajos tīklos Niedras atklāsmes par dažādām tēmām, nešķita, ka no viņa arī muzikālajā lauciņā var sagaidīt kaut ko prātīgu, taču, par laimi, apskatnieks ir maldījies - var gan! Pirmām kārtām ieteicams noklausīties Mārtiņa Brauna “Dziesmu par spēli” jeb “Dvēselīti” Niedras versijā - tādas te ir pat divas. Tās pat īsti nevar saukt par kaverversijām, šīs tiešām ir Niedras “spēles par spēli” - mazliet elektronizētas (it īpaši otrā), mazliet ar kārtīgu roka piegaršu. Līdz šim “Dvēselītes” kaverversija šķita pievilcīga tikai Ervīna Franca un “Catalepsia” drūmajā un labdabīgus šermuļus uzdzenošajā izpildījumā, taču arī Niedras versijas ir interesantas. Turklāt jāuzsver, ka tieši interesantas - grūti ar sevi vienoties, vai tās ir izdevušās, vai Niedra ar savu stipri aizdomīgo vokālu šo dievīgo gabalu tomēr ir sačakarējis. Starp citu, pirmajā no versijām taustiņus iespēlējis “dzelzs vilks” Kaspars Tobis.
Ieteicamā dziesma Nr.2 - “Mēma zemes skumjā balss”. Savulaik to izpildīja superīgā Helēna Kozlova ar “Skumju akmeņiem”, bet Niedra piedāvā teju vai dabstepa versiju, taču skan intriģējoši. Kas to būtu domājis, ka var arī tā! Ja vēl ģitāras būtu iespēlētas mazliet asāk un/vai smagāk… Bet varbūt arī nevajag, arī šādi ir labi.
Ejam tālāk - ieteicamā dziesma Nr.3, saucas “(Hei, hei) Palaiž garām”. To klausoties, nekādi neizdodas “attīt filmu”, kur šī rokdziesma ir dzirdēta iepriekš, tāpēc nākas ķerties pie paša Mika skaidrojumiem Facebook kontā (viņam tur tādi ir par katru gabalu) - ak, kungs, tas taču ir Ilzes Kalves un Normunda Vīksnas nemirstīgais gadsimta sākuma grāvējs, kas tolaik skanēja deju mūzikas grupas “Okay” izpildījumā! Protams, ka tolaik no roka tajā nebija ne smakas, tas atkal ir Niedras novatorisms.
Un ieteicamā dziesma Nr.4 (pavisam albumā ir septiņi gabali, tostarp divas jau minētās “Dvēselītes” versijas) - “Waiting 4 U”. Šis ir postgrandžs “Blind Mike” versijā, kā skaidro pats Niedra, tad “tā mēs spēlējām 90. gadu sākumā, viena no manām mīļākajām šīs grupas dziesmām.” Ģitāras solopartiju uz taustiņiem pārspēlējis Mika brālis Kristaps Niedra (oriģinālās partijas autors Kaurāts to diemžēl vairs nevarēs pārskaņot nekad…), bet Mika latvisko tekstu ielasījis pats Zigurds Neimanis!
Rezumējot - visnotaļ atbalstāms darbs, tikai cerams, ka Niedra ar to negrasās pieteikties “zelta mikrofonam” gada debijas nominācijā (joks!)… “Šis albums nebūtu tapis, ja nebūtu Andreja - mana drauga un muzikālā kolēģa jau no 90. gadiem, no laika, kad mēs abi spēlējām grupā “Conquest”,” informē Niedra. “Andreja ieguldījums šī albuma tapšanā ir ļoti, ļoti, ļoti liels. Papildu iespēlētajām ģitārām visās dziesmās, atsevišķās dziesmās viņš ir iespēlējis basu, bungas un arī taustiņus.”
Nobeigumā divi akmeņi Niedras dārziņā. Kā jau minēts, Mika vokāls izklausās “stipri aizdomīgs” - ņemot vērā Niedras profesionalitāti un it īpaši viņa augstās prasības pret citiem dziedoņiem, negribas ticēt, ka brīžiem viņš, kā izklausās, mauj pilnīgi šķībi, acīmredzot tā tas ir domāts, tā ir pareiz un tā tam ir jābūt… Otrs - “Neprāta miers” ir kā laba kriminālfilma, ko vienreiz var noskatīties ar interesi, otrreiz kā atkārtojot, bet trešoreiz skatīties vairs negribas, jo sižets jau zināms, vainīgie noskaidroti, un nekādas lielās mākslas šajā filmā tāpat nav. Taču, kā jau tas redzams pieteikumā uz vāciņa, “Niedra spēlējas” - šo albumu viņš laikam vairāk iecerējis pats savam priekam, un, ja nu patiks vēl kādam, tad pavisam labi.