Recenzija: Papīra lidmašīnas - "Turbulence"
Apvienība ar neko neizsakošo nosaukumu “Papīra lidmašīnas” plašākai auditorijai būtībā kļuva pazīstama tikai pēc tikšanas “Supernovas 2024” finālā - lai arī grupa ar dziesmu “Mind Breaker” tajā palika pēdējā vietā, šāda konkursa debitantiem arī tikšana tik tālu jau ir sasniegums. Tiesa, par debitantiem var dēvēt tikai šo apvienību un šī konkursa kontekstā, nevis tajā ietilpstošos mūziķus. Rihards Bērziņš (vokāls), Reinis Briģis (ģitāra), Gunārs Toms Narbuts (bass), Edgars Raila (bungas) un Juris Ludženieks (taustiņi) – tie visi ir mūziķi ar vārdu. Pēc “Supernovas” relatīvi īsā laikā “PL” sagatavojuši un laiduši arī klajā debijas albumu.
Albumā iekļautas 12 dziesmas, kuru autori galvenokārt ir Juris Ludženieks un Rihards Bērziņš. Tās ierakstītas un producētas taustiņnieka “JL ierakstu studijā”. “Sākotnēji nevarēju saprast, kāda rakstura dziesmas atbilst mūsu grupai - ātras, lēnas, jautras vai bēdīgas. Secināju, ka grupā esam atšķirīgi cilvēki un ejam dažādus dzīves ceļus, kas mēdz būt arī pārdomu un rūpju pilni, tomēr, kad esam kopā uz skatuves, mēģinājumos vai atpūtā, spējam labi un saturīgi sadarboties un pavadīt laiku. Tādēļ mūsu debijas albumā ir dažāda rakstura dziesmas,” skaidro Ludženieks.
”Protams, ir dziesmas par mīlestību, jo mīlestība ir tā, kas mūs iedvesmo visvairāk. Bet ir dziesmas arī par, piemēram, sociālo tīklu tumšo pusi, par tuva cilvēka zaudēšanu, par nepadošanos, par ballēšanos. Tādēļ albums ir diezgan daudzpusīgs, bet ar vienotu skanējumu,” debijas darbu raksturo Rihards. “Esmu laimīgs, ka esam tik draudzīgi un vienoti kā uz skatuves, tā arī aiz tās. Novērtēju, ka jau desmit gadus mēs turamies kopā un esam gluži kā ģimene.”
Savukārt par dziesmu tapšanu Rihards stāsta sekojošo: “Priecājos, ka ar Juri ir izveidojusies ļoti organiska dziesmu rakstīšanas dinamika: Juris izdomā melodiju, uztaisa demo, mēs tos klausāmies, es rakstu vārdus un diezgan operatīvi spējam visu izdarīt bez strīdiem un problēmām. Šis ir mans lielākais projekts. Jā, ir bijušas [atsevišķas] dziesmas, bet albums ir kaut kas pavisam cits, un tas prasa daudz lielāku ieguldījumu. Tādēļ arī satraukums, to nododot klausītāju rokās, ir lielāks.”
“Papīra lidmašīnas” spēlē kvalitatīvi un labi iederētos, piemēram, “Sudden Lights” un tamlīdzīgu popgrupu koncertu iesildošajās daļās, taču mūziķu neskaitāmie treniņi (uzstāšanās) korporatīvajās ballītēs darījuši savu - te ir tik daudz acīmredzamu ietekmju no pašmāju izpildītājiem, ka brīžiem māc aizdomas, ka tās ir nevis ietekmes, bet meistarīgi aizguvumi. Piemēram, dziesma “Dzīve paciņā” izklausās pēc grupas “Citi Zēni” repertuāra, pavīd kaut kas no Raum (“Kāpēc nē”), kaut kas no “Sub Scriptum”, kaut kas pat no Laura Reinika utt. Dziesmu vārdos gan ieteicams neieklausīties - apskatniekam pietika ar “šķiet, ka dejot ir laiks / un ir jānolaiž tvaiks / kā mikimaušu pasakās man pazūd dienu skaits” (no otrās dziesmas “Dejot laiks”), bet nākamie “mikimauši” ir trešajā dziesmā “Lido Tu” (“Lido Tu, es gaisā Tevi turēšu / Kā vējš es Tevi apņemšu, zemē nokrist neļaušu”) - tālākajā albuma klausīšanās gaitā tekstu uztveres smadzeņu šūnas tika atslēgtas…
Ir gan vairāki labi gabali - kaut vai albumu ievadošais “Mirklis vēsturē”, arī “Kad zvaigzne krīt uz galvas” un skaistā “Neaizej”, vēl pa kādai. Tautai patiks.