RECENZIJA: Apēdājs - “Mēs visi mirsim”
Šīs nedēļas karstākais jaunums latvju smagajā mūzikā – grupas “Apēdājs” minialbums jeb EP ar nosaukumu, kuram nevar paiet garām. Jā, tas ir fakts – mēs visi mirsim! Un ko tur var padarīt? Pilnīgi neko. Var vienkārši paklausīties, ko par to domā “apēdāji”.
““Mēs visi mirsim” - tā nav vispārzināma fakta konstatācija,” uzsver “apēdāji”, stāstot par šī minialbuma tituldziesmu. “Tās ir bailes, dusmas, izmisums un citu dažādu satraucošu sajūtu kokteilis, kas var atgādināt emociju sprādzienu un izraisīt histēriju. Dziesma ir par tieši šādu uzvilktu emociju kopumu.” EP sastāv no trīs dziesmām latviešu valodā un viena instrumentāla gabala, kas esot izdomāts un ierakstīts tieši paša ieraksta procesā. Šo minialbumu “apēdāji” piesaka kā pirmo EP savā diskogrāfijā, kas gan liek uzdot jautājumu, kas bija tie trīs “īsuči”, ko grupa piedāvāja Latvijas Metālmūzikas Gada balvai kā 2021. gadā izdotus ražojumus. Maksisingli?
Lai kā nu tur būtu vai nebūtu, jauno skaņu materiālu grupas fani (un tādu nav mazums) un citādi domājošie klātienē varēs notestēt jau šo sestdien, 20. janvārī, bārā “Nemiers”.
Jāatgādina, ka “Apēdāja” diskogrāfijā ir jau četri pilna formāta albumi: „Mana vārna” (2012), “Sēras” (2016), “Nāve pieskārās pārbaudīt pulsu” (2108) un “mAita” (2023). Mālpilī izveidotā smagā grupa pastāv jau no 1996. gada, un tās līderis visus šos gadus ir vokālists/ģitārists Artūrs Jakovļevs. Pie basa - Edgars Špengelis (paralēli spēlē arī grupā “Pūķa Gars”), pie bungām - Lauris Polinskis (“Frailty”), bet pie pults sēdējis, tas ir, visu šo pasākumu ierakstījis un miksējis Māris Brensons - arī komentārus neprasošs vīrs.
Gadiem ritot, “apēdāji” no smagā seksuāli norūpējušos cilvēku paģirroka (savulaik tieši šāds apzīmējums neviļus radās, klausoties grupas mūziku) izpildītājiem kļuvuši par “pofigistiska” dzērienu karafju šķaidāmā smagā metālroka ar suicidālām iezīmēm (vai kaut kā tamlīdzīga) sludinātājiem - ko darīt, neviens no mums jaunāks un skaistāks nepaliek, tikai skaidrāks un viedāks... “Apēdājs” atkal liek galdā savus trumpjus, kas ir ausis griezošais plēsīgais vokāls, iekšas drebinošais bass un Laura perfektā bunguspēle, turklāt grupa sapratusi, ka no viņiem negaida augsto smago mākslu - tas priecē. Arī ar tekstiem viss ir kārtībā - “apēdāju” ierastā slimība ar piedziedājumu atkārtošanu n-tās reizes, kā arī vārdu salikumi, par kuriem labāk neaizdomāties (tas ir kā - “noņem spriedzi, it kā noņem suņiem uzpurņus”?), bet tas piederas pie lietas. Skarbās dziesmas “Mēs visi mirsim” un “Pilsēta liesmās” - tas ir tieši tas, ko no “apēdājiem” gaida, “Pagaršot sevi” gan ne ar ko īpaši prātā nepaliek, bet nekas, dodiet ieskaišu grāmatiņu, ir labs!
Šo ierakstu gan īsti minialbumu kategorijā ieskaitīt nevarētu - tam tomēr prasītos vismaz piecus gabalus. Tāpat pēc šīm trīs dziesmām spriest par kaut kādām “apēdāju” nākotnes ievirzēm būtu priekšlaicīgi. Pagaidīsim lielākus darbus.