RECENZIJA: Múr – “Disbalanss”
Pašmāju dziesmu autore un producente Múr, īstajā vārdā Madara Murņikova, izdevusi trešo studijas albumu – tā priekšteči ir “Under Allure” (2017) un EP “Nekas vairs nav skaisti” (2018), no kura daudziem varētu būt palicis atmiņā singls “Ķiršu koki”.
Šobrīd gan 23 gadus jauno mūziķi dēvēt par “pašmāju” var visai nosacīti - Madara pašlaik dzīvo Londonā, kur iegūst maģistra grādu mūzikas producēšanā, bet vēl pirms tam četrus gadus viņa studēja Paula Makartnija veidotajā mūzikas institūtā Liverpūlē. Tāpēc vēl jo interesantāks ir piedāvājums Madaru redzēt un dzirdēt dzīvajā (kāpšana uz skatuves Fiņķa koncertā novembrī VEF Kvartālā, lai izpildītu kopdarbu “Sevis mīlestība”, neskaitās), kas būs iespējams 2024. gada pašā sākumā - 6. janvārī pēc vairāku gadu pauzes Mùr atkal būs Rīgā, lai mākslas un kultūras telpā “Per Form” Vagonu ielā prezentētu jau pieminēto minialbumu “Disbalanss”. “Visi elementi liecina, ka šis vakars būs īpašs - atmosfēriskā telpa, jaunās mūzikas emociju virpulis, atkal satikšanās un īpašie draugi, kuri man pievienosies - tas viss savienosies vienreizējā pieredzē un, cerams, mūs visus piepildīs līdz nākamajai tikšanās reizei, līdz nākamajam albumam,” filozofē Madara.
Studiju laikā Britu salās Madara ieguvusi plašu paziņu loku Rietumu mūziķu vidū, un arī “Disbalanss” radīts ar viņu palīdzību. Praktiski visu jauno skaņu materiālu latviešu mūziķe ierakstījusi Londonā, pie tā piedalījies arī producents Daniels Giljermo Soseda (Daniel Guillermo Sauceda) no Maiami, tomēr lielāko darbu paveikusi pati Múr. Kopumā piecas suģestējošas dziesmas plus outro (plus vēl divi gabali bonusā) ar Madaras juteklīgo balsi trumpī. “”Disbalanss” ir aukstiem ziemas vakariem, kad uz nakti gribas ļauties tumsai,” tā Múr.
Pats dīvainākais, ka dziesmas pēc noskaņas un pat stilistiski ir diezgan atšķirīgas, tomēr, neskatoties uz to, “Disbalanss” ļoti labi turas kopā.
Indī, alternatīvā mūzika, pops - albumam pat grūti dot konkrētu stilistisko definīciju. Katrai dziesmai ir kāda nianse, kas kā neredzams valgs tur klausītāju savā gūstā, un, viņam pat to īsti neapzinoties, liek to klausīties atkal un atkal. Apskatnieks kā Nr.1 kronētu mazliet mistisko dziesmu “Ārstēšanās” - indī pops ar kaut ko no “synth wave”. Nr.2 - Agneses Rakovskas repertuāru atgādinošā un tekstuāli sāpīgā “Stāvam klusi”, Nr.3 - viegli liegā un radiostacijām draudzīgā “Tu mani turi” (te spēcīgi ieskanas arī ģitāra), bet varbūt ar lipīgo piedziedājumu apveltītā “Puzle”, lai gan tikpat labi uz goda pjedestālu var pretendēt arī elegantā pop- tituldziesma. Šī darba vienīgais mīnuss - kā jau minialbums, tas ir pārlieku īss, nepaspēj īsti uzsākt klausīšanos, kad tas jau ir beidzies.