RECENZIJA: Ozols – “1979”
Ar jauniem repa albumiem pārbagātajā gadā savu artavu ienesis arī latvju hiphopa pionieris Ozols (Ģirts Rozentāls). Par albuma nosaukumu viss skaidrs – “1979” ir Ģirta dzimšanas gads, arī par tā klajā nākšanas izvēlēto laiku nav jautājumu – 28. decembrī Ozolam būs līdz šim vērienīgākais koncerts “Arēnā Rīga”.
Pēdējos gados Ozols bijis ļoti aktīvs un pamanāms, un arī viņa diskogrāfija pildījusies itin čakli - “1979” pēdējā piecgadē ir jau trešais viņa studijas ripulis (2018. gadā “Neona pilsēta”, 2020. gadā “Yauda”). “Albumu piepilda nostaļģija, mazliet ironija, arī skumjas, bet, protams, pāri visam - enerģija,” par jauno albumu stāsta Ozols. “Paldies visiem draugiem un līdzgaitniekiem, kuri pievienojās šajā muzikālajā eksperimentā. Kopā esam radījuši kolorītu muzikālu kaleidoskopu ar negaidītiem pagriezieniem. Bija prieks sadarboties ar ikvienu, kurš pielika savu artavu šo 15 kompozīciju veidošanā.”
Roku šī ieraksta tapšanā pielikuši nudien daudzi - DJ Galaktik, xantikvariāts, Oriole, Prusaks, Steps, Hotte, Trench Mafia Locco, rolands če, Zemsegu pasaule, Marko, ansis, Krivenchy, Ods, lietuvietis Vaipers un virkne citu mūziķu, tostarp Dāvis Jurka (saksofons), Kaspars Vizulis (ģitāra) un Andris Buķis (bungas). Albuma skanīgumu papildinājis Ritvars Garoza, Helmuts un NiklāvZ, savukārt tā gala skanējumu veidojuši Arnis Račinskis, ansis un rolands če kopā ar Andi Ansonu.
“1979” ir ļoti laba iesildīšanās pirms arēnas lielkoncerta, kas plānots divās daļās, no kurām pirmā būs veltīta saspēlei ar Latvijas Radio bigbendu un Kristīni Prauliņu, jaunās aranžijās atrādot pēdējos gados tapušos skaņdarbus, bet otrā būs kā retrospektīvs Ozola pazīstamāko singlu apkopojums. Arī “1979” ir retrospekcija - tikai nevis labāko singlu, bet Ozola labāko (un arī ne tik labāko) dzīves mirkļu apkopojums, kas klausāms dziesmu tekstos. Savukārt ieskats tajā, kā tas izklausīsies kopā ar Kristīni Prauliņu, var gūt dziesmās “Vētra pats sev” un it īpaši monumentālajā “Pazudušais dēls”, kurā visā krāšņumā izpaužas gan Kristīne, gan ģitārists Vizulis, gan, protams, pat Ozols.
Ja par pārējām dziesmām, tad īpaši gribētos atzīmēt Ozolam raksturīgajā uzbrūkošajā rokrakstā ieturēto tituldziesmu, tāpat arī kopdarbu ar ansi dziesmā “Maisiņš vaig?” un “8 pa 8” ar asprātīgo “astoņu kustoņu” iespraudumu, kura ierakstā piedalījušies gan “Banda Banda” četrotne, gan ansis. Vēl - “Hip hop planēta”, savukārt vēsturisko pastāstu cienītājiem patiks “Ceļš uz mājām” un “Mana Rīga”. Brīžiem Ozolam izlaužas agrāko laiku “mūs neviens neapturēs” cienīgi saukļi, bet tas ir piedodami. Visādi citādi - elegants albums.