RECENZIJA: Deodium “Maldupe”
Šo piektdien, 29. septembrī, Rīgā uz Tallinas kvartāla “Tu jau zini kur” skatuves savu jaunāko pēdējo gadu darba rezultātu jeb ceturto studijas albumu atrādīs “blackened death metal” grupa “Deodium” – viena no šā brīža spēcīgākajām pašmāju smagmūzikas brigādēm.
“Deodium” pastāv jau kopš 2009. gada, tomēr par tās aktīvās darbības sākuma periodu tiek uzskatīts 2011. gads. Pirmais grupas pieteikums studijas darbu lauciņā bija 2012. gadā izdotais EP „Saules kalpi”, lielais albums “Grēks. Važas. Brīve” nāca klajā 2014. gadā, taču nozīmīgākais veikums ir “Gaismogs”, kas pelnīti ieguva Latvijas Metālmūzikas gada balvu kā 2021. gada labākais albums.
“Maldupe simbolizē katra cilvēka līkumaino ceļu, meklējot patiesības un atbildes. Patiesības par daudzšķautnaino, bieži subjektīvo dzīvi un atbildes uz šīs dzīves piespēlētajiem jautājumiem,” mūziķi skaidro sava jaunā lieldarba koncepciju. “Muzikāli tiek turpināts “Gaismogā” iesāktais virziens, kurā brīvais mēģinājumu process tiek iemūžināts interpretācijā par “death” un “black” metāla apvienojumu ar “grūvīgākām” partijām. Dziesmas galvenokārt vēsta par un ap indivīda skatījumu uz dažādām tēmām ar uzsvaru uz spēcīgu personību, identitāti un tās mijiedarbību ar visu apkārtējo. Brīvo domu lidojumu papildina arī vairākas atsauces uz sociālām, politiskām, psiholoģiskām un reliģiskām tēmām. Esot saskarsmē ar reālo dzīvi varam pazust, bet vienmēr ir iespēja atkal atrasties.”
PAR. “Deodium” turpina audzēt savu meistarību koncertos (uh, cik viņi bija labi šogad festivālā “Zobens un Lemess”!), kas viņiem acīmredzami nāk labumā, un tas ir jūtams arī jaunajā lieldarbā. Sirdi un ausis plosošs Jāņa Tiltiņa vokāls, skarbas un asas ģitāras, drebinošs bass un Visvarenais Brūss, tas ir, Brūss Kalniņš pie bungām, kā arī ļoti pārliecinošs skanējums kopumā - tāda ir “Deodium” vizītkarte. Atšķirībā no iepriekšējā albuma, šoreiz var labi saprast arī dziesmu tekstus.
Kopumā deviņas niknas kompozīcijas, no kurām kā labākās gribētos kronēt smagnēji zvērīgo dziesmu “Bedre” un/vai blekmetāliski episko “Atņemt citam ir atņemt sev” ar eleganto ģitāras solopartiju un visu savā ceļā noārdošo basu un bungām. Nākamās vietas varētu atvēlēt “Vīrs un vārds”, “Gaisma” un “Sārņi”, lai gan uz goda pjedestālu var pretendēt arī citi skaņdarbi. Pārspējiet nu šo, latvju metālbrāļi, ja variet!
PRET. Ja apskatot albumu “Gaismogs” gandrīz vienīgie apskatnieka iebildumi bija par dziesmu nosaukumiem “I”, “II”, “III” utt., tas ir, par jebkādas iztēles trūkumu to sagudrošanā, tad šajā jomā šoreiz viss ir kārtībā - dziesmām nosaukumi ir. Taču nu ir cita bēda - kādu klausoties fragmentāri rodas pārāk ciešas asociācijas ar jau dzirdētiem “Deodium” skaņdarbiem vai citām grupām, bet dažas klausoties nerodas vispār nekas, proti, tās atstāj relatīvi vienaldzīgu. Salīdzinājumā ar “Gaismogu” jaunais albums tomēr šķiet mazliet (bet tikai mazliet!) slābanāks, taču koncertos gan “Maldupe” izklausīsies krietni labāk, un tad arī albums iepatiksies vēl vairāk.