RECENZIJA: Procession “The Side Of The River”

Absolūti neticama atgriešanās latvju metālmūzikā – pirms trijiem gadu desmitiem izveidotās “doom death metal” grupas “Procession” debijas (!) albums. Pieejams “bandcampā”, droši vien šobrīd arī “Spotify” un citos straumēšanas servisos, bet, kas pats galvenais, dabūjams arī CD formātā ar dziesmu tekstiem un visu pārējo, kā pieklājas! Savukārt noklausāms – šo piektdien, 18. augustā, “Procession” uzstāsies senvēstures un mūzikas festivālā “Bandava” Kazdangas pagastā – viņu kāpšanas uz skatuves laiks nolikts pulksten 21.15.

Grupa “Procession“ dibināta 1993. gadā toreizējā Latvijas metālmūzikas galvaspilsētā Cēsīs. Par šīs Vidzemes mazpilsētas “metālistu” dzīvi tajos laikos un ietekmi uz pārējās Latvijas alternatīvās mūzikas kultūru varētu sarakstīt krietni biezāku grāmatu par “Jelgava ‘94”, tikai tas būtu jādara pašiem cēsiniekiem, jo savās aprindās viņi laida nelabprāt, taču ārpus Cēsīm par viņiem klīda leģendas, kuru patiesumu tagad būtu jau pat grūti pierādīt vai apstrīdēt. No šo leģendu staigājošajiem radītājiem dzima arī “Procession”, kuru sākuma sastāvā iekļāvās Gundars Vīksna jeb Zāģis (ģitāra), Aigars Kalniņš jeb Sers (ģitāra), Uldis Voitkevičs jeb Zombis (bass), Māris Bērziņš jeb Suķis (bungas) un Gatis Brengmanis jeb Megis (vokāls).

Iesākumā aktīvākais darbs noritēja pie savu instrumentu spēles apgūšanas (kurš gan 90. gadu sākumā prata labi spēlēt?!) un arī dziesmu radīšanas. Nespējot apvienot mēģinājumus ar darbu, uz kādu laiku grupu pameta Zombis, kura vietā stājās Jānis Aizkalns - šobrīd leģendāri monumentālo “Sanctimony” ģitārists. Šādā sastāvā “Procession“ uzstājās slavenajā Cēsu alternatīvās mūzikas festivālā “Nakts bez zvaigznēm“, kā arī sniedza vairākus koncertus Cēsu jauniešu iecienītajā klubā “Dampis”. Zombis drīz atgriezās, sākās aktīvāka koncertēšana, un cēsinieki tika pamanīti arī Latvijas mērogā, kāpjot uz tādu kulta vietu kā “Mad Mix” un “Robinsons” skatuvēm. “Bija jau iekrājies gana daudz dziesmu, lai varētu izdot albumu, bet sponsoru trūkums un pašu finansiālā situācija to neļāva izdarīt,” atminas paši mūziķi. Jāatzīst, ka “Procession” arī īsti neizdevās izlauzties pirmajās rindās, kur tolaik dominēja “Huskvarn”, “Remains”, “Heaven Grey” u.tml. blices.

1996. gadā grupu pameta Zāģis, kura vietā tika saukts senais cīņu biedrs Aizkalns - šoreiz pie ģitāras. “Procession“ turpināja uzstāties gan dzimtajās Cēsīs, gan citur. Pēc gada Zāģis atgriezās, bet to pameta Megis, kura vietu pie mikrofona ieņēma Sandis Korps. Jānis Aizkalns iesaistījās

jaunizveidotajā Cēsu grupā “Dementia Praecox”, un 1999. gadā pienāca “Procession“ beigas.

Grupas reanimēšana būtībā notika kāda ļoti skumja notikuma dēļ: 2022. gadā mūžībā tika aizsaukts savas fanātiskās uzticības metālmūzikas ideāliem un arī, ko tur slēpt, trakulīgā dzīvesveida dēļ par Latvijas smagās mūzikas leģendu dēvētais Zāģis. Lai pieminētu viņu, kā arī jau agrāk mirušos Suķi un Megi, Vaivē, Zombja lauku mājas rezidencē, tika organizēts piemiņas pasākums ar nosaukumu “Zāģis“ (šogad šis strauji publikas atzinību ieguvušais festivāls tika rīkots jau otrreiz), kura ietvaros zem “Procession “ karoga apvienojās Uldis Voitkevičs, Aigars Kalniņš, Jānis Aizkalns un Sandis Korps (starp citu, gadsimtu mijā viņš bijis vokālists arī citā leģendārā Cēsu metālgrupā “Brute Chant”, bet vēlāk pavīdējis “Collide” sastāvā), bet pie bungām sēdās Kristiāns Voitkevičs no grupas “Mindesign”. Klausītājiem atgādināts par grupas labākajām dziesmām, kuras nu izdotas arī albumā. “Puiši piepildīja jaunības dienu sapni, vienlaikus pieminot savus mūžībā aizgājušos biedrus,” rezumē mūziķi. Tāds, lūk, īsais biogrāfiskais stāsts par šīm albumā kopumā 11 apkopotajām kompozīcijām.

PAR. “The Side Of The River” ir kā nostaļģiska iekāpšana laika kapsulā - jau no pirmajām taktīm domās un sajūtās atgriezies 90. gados, kad zāle bija zaļāka (nevis labāka - tolaik topā bija aliņš) un zilākas bija tikai debesis (nevis seksuālās minoritātes), kad katrs koncerts “robinsonos”, “Mad Mix” un jebkur citur bija Notikums, kad “Baltic Metal March” Vagonrūpnīcas stadionā vai “Metal Revolution” Biķerniekos pulcēja mataino klausītāju tūkstošus utt., u.t.jpr. Dīvainā kārtā tolaik “Procession” apskatnieku īpaši neaizrāva, kas, klausoties viņu dziesmas ar šo laiku pieredzi, patiesi pārsteidz - cēsinieki atgādina tā laika topa smagbrigādi “Heaven Grey”. Lai gan - grupas skanējumā var atrast praktiski jebko no 90. gadu Latvijas “death metal” labākajiem paraugiem, turklāt Gints Lundbergs dziesmu skanējumu ir nospodrinājis līdz tehniskajam līmenim, par ko nav jākaunas arī 21. gadsimtā.

Par albumā iekļauto skaņu materiālu. Apskatnieks ar piecām zvaigznēm no piecām atzīmējis tādas dziesmas kā “Visions In The Strange Temple”, “Anima Mundi”, “The End” un aiz tās pašās beigās esošo tituldziesmu, kā citiem ieteicamas atķeksētas arī “Nadir”, “Night Of Embers Haze” un “Graveyard Symphony”. “Procession” izceļas ar bagātīgām ritma maiņām, viss ir bez pārspīlējumiem un ārišķībām, bet visvairāk priecē tas, ka grupa nemauc pēc principa “jo ātrāk, jo smagāk, jo labāk”, bet cenšas katrā dziesmā ielikt kādu dziļāku jēgu. Sandis Korps “groulo” uz nebēdu, ar ritma sekciju arī viss ir kārtībā, un, ja sastāvā ir tāds lielmeistars kā

Aizkalns, tad ir pilnīgi skaidrs, ka arī ģitāru solopartijas būs augstākajā līmenī. Teicams albums. Vai vismaz ļoti labs.

PRET. Ja nu pie kaut kā obligāti “jāpiesienas”, tad šaubas rada dziesmu secība jeb to izkārtojums - pirmie divi albumā iekļautie gabali, kuriem vajadzētu būt vispavelkošākajiem, tādi nebūt nešķiet. Taču vispār “Procession” darba kritizēšanu vajadzētu uzņemties jaunākās paaudzes metālistiem, kuriem te droši vien pietrūks “folk”, “pagan”, “viking”, “symphonic”, “power”, “sludge”, “stone”, “metalcore”, “electronic” un sazin kādu vēl moderno metālpiemaisījumu, jo šis tiešām ir vecais, labais, “oldskūlīgais” metāls.