RECENZIJA: Adrians Grīns “iekšas”
Latvijas alternatīvais mūziķis un multiinstrumentālists Adrians Grīns pašā jūlija vidū izdevis savu trešo studijas albumu. Iepriekšējie viņa lielformāta darbi ir 2020. gadā izdotais “un/vai” un pirms pāris gadiem izdotais “\\\\\\\” (neprasiet, jo tas nozīmē…), kas raidījuma “Vārnu laiks” 2021. gada mūzikas topā ieguva pirmo vietu. Adrians darbojas grupās “Dz” un “Les Attitudes Spectrales”, kopā ar “Bez Grēka Ieņemtie” piedalās Jura Simanoviča koncertos, kādreiz spēlējis arī grupās “Chomsky Chess Club”, “Salt Wound” un citās.
Albumā Adrians iespēlējis ģitāru, basģitāru, bungas, perkusijas un zītaru, kā arī, protams, to visu ļoti “andergroundiski” iedziedājis un/vai iekliedzis. Ar dziesmu aranžijām palīdzējuši Jānis Untāls un Rihards Paegle, bet bungu rakstīšanā Uģis Jansons Krastiņš. Par albuma miksēšanu un māsteru vislielākā pateicība esot jāizsaka Staņislavam Kuļikovam. Stils - skarbs “noise rock”.
“Eksperimentālais trokšņu roka albums un tā piecas dziesmas bēguļo no konvencionāliem, pierastiem standartiem, toties lieliski iemieso piesauktā žanra īpašības. Nav tālu jāmeklē paralēles starp “iekšām” un neērtām dzīves realitātēm. Netikumīgi vīrieši vai asiņaina nāve atgrūž tikpat ļoti kā svaigi uzšķērstas iekšas, tomēr Adrianam Grīnam dziesmu vārdi ir vēl viens instruments, nevis mērķis. Tie ir daļa no albuma kopējā skanējuma un jebkādu to interpretāciju viņš labprāt atstātu katra klausītāja ziņā,” tā šo darbu anonsē zinātāji. Pat vairs nav, ko piebilst.
Starp citu, šonedēļ notiks albuma prezentācijas koncerts - 3. augustā kultūrbārā “Aleponija”.
PAR. Ja kādam bail no “trokšņu roka”, tad jāmierina, ka Grīna daiļrade nebūt nav tik eksperimentāla kā, piemēram, “Grab” grabināšana - šī puiša daiļradē ir samanāms kaut kas teju no visiem projektiem, kuros viņš darbojas vai piedalās, bet tie, kā zināms, visi liek priekšā ļoti interesantu mūziku. Klasisks “noizroks” - griezīgs, dārdošs, rībošs un kliedzošs. Novērtēšanai ieteicamākā kompozīcija - “nhl”, var arī “97”.
PRET. “Albums, manuprāt, ir visai asiņains, ar atsevišķām jautrākām atkāpēm par vecmāmiņu bēru tematiku un sportistu vārdu izkliegšanu” (mūziķe un publiciste Līga Neilande) - iespējams, ka tā arī ir, tikai vārdus saprast ir diezgan pagrūti un brīžiem pat neiespējami. Protams, “noise rock” - tas nav pasākums, kas domāts plašām tautas masām, līdz ar to visiem un ikvienam varbūt nemaz arī nevajadzētu ķerties pie “iekšu” testēšanas.