RECENZIJA: Salna “Nāvē”
Šis viena vīra latvju smagmūzikas projekts iekrita ausīs pirms kādiem trīs gadiem, kad rokās patrāpījās Salnas albums “Krampus nakts” (tas datēts ar 2020. gada janvāri). Pirms tam digitālajā vidē bija iznācis EP “Vilku gaudās” (2019. gada novembris), bet pēc tam – albumi “Pavasarim” (2020. gada marta beigās), “Baltā vilka gaudās: sirmais mežs” (2020. gada jūnijā), “Nāvē” (2021. gada marta beigās), “Salna” (2021. gada septembrī), “Zalktis, krupītis un velis” (2022. gada oktobrī) un nebūtu brīnums, ja vēl kāds – visi iepriekš minētie ir pieejami šī mūziķa Bandcamp profilā. Apskatāmais albums ir īpašs ar to, ka tas nupat, nupat iznācis taustāmā formātā, CD versijā, un ir pieejams “Metalkalve” interneta veikaliņā.
“Salna” ir viena cilvēka atmosfērisks “black/pagan metal” projekts, un gan balss, gan visi instrumenti, gan mūzika, gan teksti, gan pat albuma noformējums ir šī viena cilvēka pārziņā - viņu sauc Lūsis. Par šo vīru plašāk zināms vien tas, ka viņš muzikālo darbību esot sācis 2014. gadā ar “ambient” un “dark folk” projektu “Dūmaka”, bet 2018. gadā radusies “Salna”. Pēc publicitātes mūziķis absolūti nealkst - pat Radio NABA raidījuma “Bitīt matos” vadonis Raimonds Lagimovs jeb Dambis atzina, ka dabūt Lūsi uz radio studiju līdz šim nekādi nav izdevies. Lūsis vienkārši muzicē un raksta savas kompozīcijas - stāstīt par tām viņam acīmredzot nav interesanti. Albumu saturs ir konceptuāls, pievēršoties kādai konkrētai tematikai. Šajā gadījumā - nāvei.
“Patīk mums tas vai nē, bet tas, kas ir neizbēgams, tam būs būt. Nāve - kā neatņemama dzīves sastāvdaļa. Tā sagaidīs mūs visus, lai arī cik sāpīgi tas būtu. Gals pienāks visam, gals pienāks visiem,” albuma vāciņā skarbi pravieto Salna. “Dziesmu teksti rakstīt, iedvesmojoties no viduslaiku motīvu drūmās noskaņas. Protams, simboliski tas viss ir nemainīgi un aktuāli arī mūsdienu realitātē, kā neatņemama daļa no dabīgā dzīves cikla. Neatkarīgi no tā, kurā laikmetā mēs dzīvojam - vai tā būtu sena pagātne, mūsdienas vai pat nākotne. Ir lietas, kas kā aksioma paliek nemainīgas uz mūžiem - slimības, bads, traumas, negadījumi ar gala iznākumu četrās sienās vai kaujas laukā.”
Salna gan mierina, ka “ar nāvi vēl nekas nebeidzas, dažos gadījumos tas ir tikai jauna ceļa sākums”, turklāt “citiem tā būs tikšanās ar senčiem, eņģeļiem vai dēmoniem, kurš nu kuram tic.” Un vēl - “albums ir ne tik daudz par kaulaino figūru, cik par dzīvi kā tādu.” Kopumā deviņas kompozīcijas.
PAR. Neskatoties uz skaņdarbu drūmo stilistiku un tekstiem, šis darbs nedzen depresijā. “Salna” izpilda simpātisku blekmetālu, kurā nav šim žanram bieži vien raksturīgie pārspīlējumi spēlēšanas tempa ziņā, turklāt kompozīcijas nesirgst ar bezcerīgu vienveidību. Taču pats galvenais, kas apskatnieku pārsteidza jau albumā “Krampus nakts”, - tekstus var saprast! Blekmetālā tas parasti ir teju neiespējami. Un šie teksti nav stulbi, bet tiešām klausāmi. Albums jāklausās kā konceptuāls darbs, no sākuma līdz pašām beigām, taču, ja kāda kompozīcija tomēr īpaši jāizceļ, izvēle varētu krist uz “Zeme asins jūrā slīkst” un/vai “Mana gala stunda sit”. Jāatkārtojas, taču - latvju “black metal” nišā sen nekas tik labs nav dzirdēts.
PRET. Gribētos “Salnu” redzēt darbībā arī dzīvajā, bet tā laikam ir neiespējamā misija. Nav noklausīti visi “bandcampā” pieejamie Salnas albumi, līdz ar to grūti spriest, vai Salna tomēr nepārspīlē ar tik ļoti aktīvu un kvantitatīvu savu garadarbu ražošanu.