Šī mēneša beigās, 27. jūlijā, Jūrmalā, “Teatro Fabrika” notiks muzikāli poētiska performance – padomju modernisma ērai veltītās Latvijas, Lietuvas, u.c. arhitektūras mantojuma objektu fotogrāfiju, kā arī Jūrmalas piekrastes gleznu izstādes finisāža.
Pasākuma autore un organizatore ir režisore, aktrise, producente, mākslas zinātņu doktore Marija de Valukofa. Programmā iekļauti skaņdarbi un dzeja, kas palīdzēs izjust “aizejošā laikmeta” sajūtas.
Projekta autori pētījuši Latvijas 60. - 70. gadu kultūras mantojumu, kad par vienu no galvenajām bagātībām tika dēvētas Jūrmalas priedes, klimats un ārstnieciskās dūņas. Atpūtnieku daudzums tolaik pārsniedza 480 000, un nelielās sanatoriju ēkas vairs nespēja uzņemt visus, kas vēlējās atpūsties Rīgas jūrmalā. Šajā laikā padomju savienības arhitektūrā strauji attīstījās megastrukturālisms.
“Līdz pat šim brīdim mēs reizēm uzdodam jautājumu, kur radās pārliecība piedāvāt šādus projektus? Taču “kurortoloģijas” plānošanas jomā tas bija visnotaļ pamatoti. Tagad, kad nesenās pagātnes pilsētas nākotne ir aiz muguras, brīnāmies, cik ilgi (pretstatā prognozēm - 15 gadu) šis padomju modernisma stils pastāvēja un, transformējoties un attīstoties, spēja piemēroties jebkurām sociālajām izmaiņām. Iespējams, poligons bija jaunu formu meklējumi, dzelzsbetona un metāla konstrukciju izmantošana, kas gan pašus radītājus, gan arī skatītājus izrāva no ikdienas monotonā ritma. “Svētku arhitektūra” - arī tā to dēvēja,” tā organizatori. Spilgtākās tā laika būves Jūrmalā bija restorāns “Jūras pērle”, kā arī sanatorijas “Baltija”, “Dzintarkrasts” un “Rīgas līcis”.
Organizatori piedāvā parunāt par šo “aizejošo laikmetu”, atcerēties, kā tas bija, kā tas sākās un kā neatgriezeniski izzuda. Pasākuma laikā skatītāji redzēs arhitektūras projektus, dzirdēs par to pagātni un tagadni, par to, kas neizdevās. Skanēs to laiku dzeja.
“Šī pasākuma ideja radās spontāni. Devos ekskursijā apskatīt Jūrmalas vēsturisko apbūvi, nokļuvu pie brūkošas, ar grafiti apzīmētas sanatorijas “Baltija” ēkas Dzintaros un skaidri atcerējos bērnības sajūtas, kā šī ēka izskatījās toreiz. Manam tētim Ļevam Misožņikam bija jātaisa šī objekta rekonstrukcija, pat bija izbūvēts baseins (šodien tā vairs nav), taču tad sabruka Padomju Savienība un nekas no tā netika realizēts. Neticamā veidā ir saglabājušies divdesmit no astoņdesmit gleznām, kurām bija jāatrodas atjaunotās sanatorijas numuros, taču tās ir atdāvinātas vai zudušas,” stāsta projekta autore Marija de Valukofa.
“Un, lūk, radās ideja sarīkot “Performanci” - noslēguma pasākumu, kultūras aktu kā atvadas no laikmeta, kas kļuva par pāreju, jaunu formu meklējumiem arhitektūrā, mūzikā, dzejā, un kas šodien piedzīvo savu norietu. Atvadīšanās no rietumu greznības iemiesojuma, kas bija tik nepieejams padomju pilsoņiem.”