RECENZIJA: sqara "Paraktikants"

© Publicitātes foto

Jādomā, ka nospiedoši lielākajai daļai mūzikas cienītāju grupas “sqara” vārds neko īpaši neizteiks, taču limbažnieku trio šopavasar pamanījies izdot debijas albumu, turklāt nevis pašlaik tik modernajā EP formātā, bet pilnasinīgu darbu ar desmit kompozīcijām latviešu valodā. Albums ierakstīts pie Ģirta Laumaņa jeb Lomika viņa “Hodila Audio” studijā, bet to miksējis, māsterējis un papildu sesiju ierakstu darbus savā studijā veicis Valters Levins no grupas “B Optimist”. Stils – alternatīvais roks, ģitārroks vai kaut kas uz to pusi.

Par “sqara”. Grupa neoficiāli esot dibināta 2018. gadā, un tās sastāvā ir trīs dalībnieki: Ēriks Graudiņš (ģitāra/vokāls), Mikus Zaķis (bass) un Valters Vanka (bungas). Cik noprotams, tad mūziku sacer visi kopā, bet teksti ir Ērika pārziņā. Uzreiz jāpiemin trīs filoloģiskas lietas: 1/ grupas nosaukums tiek rakstīts ar mazo burtu (“Mums patīk, ka visi burti ir vienādi!” saka “skarieši”), kas pēdējā laikā latvju mūzikā ir drausmīgi kaitinoša tendence, ko, šķiet, ieviesis reperis ansis; 2/ albuma nosaukumā nav kļūdas, tas tiešām rakstās kā “Paraktikants”; 3/ visu desmit dziesmu nosaukumos ir viens vārds. Kāpēc “sqara”? Jo ierakstot internetā sākotnēji iecerēto nosaukumu “skara”, izlektu neskaitāmi daudz vārdu - jāatgādina, ka līdzīga iemesla dēļ mums šobrīd ir “Musiqq” nevis “Music” vai “Musiq”.

Ēriks savulaik muzicējis limbažnieku blicē “Skinny Cheese”, šur un tur spēlējis arī Valters, bet pazīstamākais ir Mikus, kurš manīts grupas “Astro’n’out” rindās pašos tās pirmsākumos (vismaz “astronautu” debijas albuma “Kuš Kuš” laikā, 2006. gadā). Pirmoreiz “sqara” uzstājusies Limbažu alternatīvās mūzikas festivālā “Limbizkvīts” (Ēriks bija arī viens no šī pasākuma organizatoriem), pavisam nesen spēlēja arī dzimtās pilsētas kultūras nama terasē “Stūris”, drīz būs dzirdama arī Limbažu 800 gadu jubilejas svinībās - tas viss ir labi, bet būtu tā kā laiks plašākiem apvāršņiem!

PAR. Kādā intervijā “skarieši” ieminējušies, ka gribētu kādreiz iesildīt grupu “Pienvedēja Piedzīvojumi”, un tas nudien ir pirmais, kas ienāk prātā, klausoties “Paraktikantu” - stilistiski viņi tiešām labi saderētu kopā ar “PP”! Paklausoties rūpīgāk, rodas arī citas pārdomas - vēl labāk “sqara” izklausītos pirms “Dzelzs vilka”, jo Ērika dziedāšanas stils ar kaut ko “atsit” Juri Kaukuli. Turklāt abi šie salīdzinājumi ir ar plus zīmi.

Pat nezinot, kurš spēlē basģitāru, ausīs uzreiz iekrīt spēcīgā basa līnija. Tiesa, arī ģitārists un bundzinieks ir līmenī. Teksti nekrīt uz nerviem, bet tas latvju mūzikā jau ir daudz. Labākais gabals - spēcīgais un kareivīgais “Var”, kas skan tā, it kā “pienvedēji” būtu metuši kauliņus kopā ar “vilkiem”. Kā albuma nr.2 varētu kronēt “kaukulīgo” dziesmu “Asfalts”, bet trešo vietu varētu dalīt ar interesanto piedziedājumu apveltītais “Tukšums” un lēnais gabals “Vārds”. Nu, bet ārpus konkurences - dziesma “Klad”! Iespējams, ka tā ir pirmā rokdziesma latvju vēsturē, kas izpildīta limbažnieku izloksnē. “Mēness gaism iespīd pa log / Vai i kāds, kas to skat?”, “Es nerād to klad, jo klad i tik man” utt. - ārprāts, cik dievīgi! Pareiz i, cik ta var tos latgolīšs viņ mēlē klausīties, lai vis beidzot dzird, kā skan, kad grup i no Limbažiem!

PRET. Lai ar kaut ko izceltos kopējā latvju rokmūzikas “katlā”, nepieciešams kaut vai viens jaudīgs un atmiņā paliekošs gabals, bet tādu “Paraktikants” īsti nepiedāvā. Ja ir vēlme tikt skanēt radiostacijās (un laikam taču šāda vēlme ir), nebūt nav jāpaliek komerciālākiem: iesākumā varētu pamēģināt kļūt formātā draudzīgākiem no hronometrāžas viedokļa, ar ko “sqarai” ir problēmas, jo vairāki gabali neattaisnojamā kārtā pārsniedz piecas minūtes (dziesma “Nav” ilgst pat 7 minūtes), lai gan savu sakāmo varētu pateikt/izdziedāt komplicētāk. Vēl jāpiebilst, ka albums kaut kā dīvaini lipināts kopā - tā sākuma jeb potenciāli pavelkošajā daļā nebūt nav spēcīgākie gabali, kas nozīmē, ka vai nu “sqarai” ir bijuši slikti padomdevēji vai arī to nav bijis vispār. Šaubas rada arī Valtera Levina piesaiste - dažbrīd “sqaras” dziesmās ieskanas kaut kas no “B Optimist” ritmiem, bet tas nepavisam nav labi. Rezumējot: iesākumam visnotaļ labi, bet ir, kur piestrādāt. Un daudz.

Izklaide

Latviešu postfolkloras grupu “Kaligo” klausītāji, iespējams, jau iepazinuši pēc tādām dziesmām kā “Pērkons veda Saules meitu” un “Es bij’ meita”, bet nu šī apvienība laidusi klajā arī debijas albumu un pie viena izziņojuši tā prezentācijas koncerttūri, kuras laikā ticis iemests skats arī pie kaimiņiem igauņiem.

Svarīgākais