RECENZIJA: Dagamba “Bach Against the Machine”
Klasiskās mūzikas huligānu, grupas “Dagamba” jaunākais albums veidots “kā simbioze starp mūzikas klasiķi, komponistu Johanu Sebastianu Bahu un amerikāņu rokgrupu “Rage Against the Machine”.” Šādu ceļu grupa ieminusi jau iepriekš, un viņu pazīstamākais darbs no šādām “simbiozēm” bija “#LudwigVanRammstein” (2017), taču vispār šie puiši (un nu jau arī viena dāma) šādi “huligānējuši” ar dažādiem komponistu darbiem, tostarp Pēteri Čaikovski iepriekšējā studijas albumā, kas tika izdots pirms četriem gadiem. “Bach Against the Machine “ ir sestais grupas studijas albums, kas sevī ietver astoņas instrumentālas kompozīcijas.
”Albuma idejiskā koncepcija radās jau pēc veiksmīgās koncertprogrammas “#LudwigVanRammstein”, bet īstais laiks, lai to realizētu, pienāca tikai tagad. Šis ir visilgāk tapušais albums grupas vēsturē, un to noklausīties ir kā noskatīties filmu. Ideja ir par divām pretējām pasaulēm, kuras nepārtraukti mijiedarbojas mūsu dzīvēs - dabas skaistums, cilvēcība un tehnoloģijas nepārtrauktā iedarbība, mākslīgais intelekts. Katrs no šiem māksliniekiem simbolizē šīs abas ietekmes uz cilvēku šajās dienās,” klāsta grupas līderis Valters Pūce.
Un vēl par albumu no viņiem pašiem: “Katrs skaņdarbs ir veidots kā grāmatas nodaļa, kuras kopā veido vienotu stāstu. Tas ir stāsts, kurā tiek pretnostatītas divas pasaules, kas sadzīvo līdzās. Par tehnoloģijām, kas ielauzušās mūsu ikdienās, pārņem mūsu maņas un prātus, par netaisnībām, par varas alkām, kas notrulina. Vienlaikus tam pretim stāv pirmatnējais, patiesais un labestīgais, bez kā nenotiktu virzība uz priekšu. Caur spēcīgām aranžijām, atpazīstamiem mūzikas fragmentiem albums ved cauri gadsimtiem un atšķirīgajām pasaulēm, kuras krustojoties rada jauno pasauli.” Starp citu, teiktā rezumējums ir atrodams albuma noslēdzošajā kompozīcijā “Legacy Of Bach”, kurā šis ceļš jeb mūzikas ciltskoks ved no Baha uz Bēthovenu un tad tālāk uz Šopēnu, Ravēlu un Prokofjevu, tad iemaldās džezā, pārceļas uz “Led Zeppelin” un noslēdzas ar “Rage Against the Machine”.
PAR. Klausoties “Dagambas” skaņdarbus, vienmēr nācies brīnīties, kas un kā notiek Valtera Pūces & Co galvās, viņiem spējot radīt tik ārkārtīgi īpatnējas un sarežģītas, taču vienlaicīgi perfekti noslīpētas un kvalitatīvas akadēmiskās mūzikas aranžijas, piesaistot dažādus papildu elementus no rokmūzikas pasaules.
Ja ņem vērā pašu “Dagambas” mūziķu uzstādījumu spēlēt kā “RATM”, tad par labāko skaņdarbu laikam atzīstams “Father And “Son””, kurā nudien šķiet, ka pie instrumentiem ķērušies arī Toms Morello ar Timu Komerfordu. Aizrauj arī “Bachivitus”, savukārt “Burning Monk” ar tās enerģisko “reidžu” ievadu droši vien teicami izklausīsies koncertā. Par albuma ievadošajiem gabaliem - “Killing In The Name Of Bach” un “Killing In The Name” kaveru - nav nekas daudz piebilstams, tie ir šī garadarba esence. Tāpat kā “Legacy Of Bach”, kas ir šī muzikālā stāsta loģisks noslēgums, kad pašiem mūziķiem droši vien aizrautībā gribējies plēst stīgas un dauzīt savus instrumentus “RATM” akordu pavadījumā, tikai labas uzvedības pamatprincipi to nav ļāvuši (bet varbūt ir ļāvuši?) darīt.
Ak jā, un vēl kādas subjektīvās gaviles: iepriekšējos divos “Dagambas” albumos drausmīgi tracināja un kretinēja grupas irāņu perkusionists Hamidrezs Rahbarals, taču nu viņš ir prom, un sastāvu papildinājusi pievilcīgā un meistarīgā Alise Broka (starp citu, tieši viņa iečukstējusi “killing in the name of”, kas ir gandrīz vienīgie albumā sastopamie vārdi) - kur vēl lieliskāka nomaiņa?!
PRET. “Bach Against the Machine” ir albums, par kuru vispirms ir jāizlasa par to pieejamā informācija, un tikai pēc tam tas jāklausās - pretējā gadījumā var sanākt kā apskatniekam, kurš iesākumā bija varen vīlies, ka šajā darbā tiešas references uz “RATM” daiļradi atrodamas tikai kādos trīs skaņdarbos, turklāt arī tad divos pavisam fragmentāri. “Dagamba” mūziķi mēģinājuši iejusties Zaka de la Ročas, Toma Morello, Tima Komerforda un Breda Vilksa ādās, spēlējot kā viņi, tikai ar saviem instrumentiem un saviem izteiksmes veidiem, bet tas ne uzreiz ir saprotams un pieņemams. Kad šis domugājiens kļūst skaidrs, arī albumā iekļautais skaņu materiāls ir klausāms ar pavisam citām ausīm. Un tomēr - arī šajā gadījumā tādas kompozīcijas kā “Prelude To Artifical Intelligence” un “Ave Machine” šķiet viņu pašu definētajai roka un klasiskās mūzikas simbiozei pārlieku akadēmiskas.