RECENZIJA: Dani Ryan “Songs Of Comfort For Every Day” 

Nedēļas nogalē ar koncertu Vecrīgas klubā “Republika” savu trešo studijas albumu tautās laida grupa “Dani Ryan”, kas ar šo veikumu sevi ieskaita eklektiskā roka saimē, lai gan iepriekš pozicionējās kā sintīroka projekts. Jebkurā gadījumā – šie rīdzinieki ir vizuāli koši un pamanāmi, kā arī muzikāli novatoriski, lai kādā stilistiskajā nišā arī nemēģinātu sevi ierakstīt.

Jaunajā albumā iekļauts “Dani Ryan” pēdējo trīs gadu sajūtu krājums. “Pasaule ir mainījusies, cilvēki ir mainījušies, un šis albums ir kā grupas dienasgrāmata. Tā nosaukums simbolizē grupas dalībnieku spēju atrast komfortu un atvieglojumu no ikdienas notikumiem, spēlējot un klausoties mūziku. Albums savieno rifu pilno alternatīvo roku ar “Dani Ryan” jau atpazīstamajiem sintīroka elementiem, ka arī iekļauj tajā pāris sintīpopa balādes. Dziesmu tematika skar dzīvi un emocijas,” tā savu darbu piesaka paši mūziķi. Deviņas dziesmas kopumā pusstundas garumā.

Mazliet par pašu grupu. “Dani Ryan” projektu izveidojis Daniels Ravinskis (vokāls, ģitāra, sintezators), taču pēc debijas albuma “Open” (2019) izdošanas viņam pievienojās līdzīgi domājoši mūziķi, un šis veidojums pārtapa par īstu rokgrupu. Pēc eksperimentāla otrā albuma “Party!” (2020) klajā nākšanas sastāvam pievienojās Jānis Zariņš (bungas) un Angelīna Volkova (basģitāra), kuri tagad dēvējami par pilntiesīgiem grupas dalībniekiem. Pandēmijas laikā grupa ierakstīja koncertalbumu “Performance”, tā “iemūžinot kolektīva multimediālos un enerģiskos koncertu priekšnesumus” - tie, cita starpā, ir skatīti un nudien ir interesanti un pavērošanas vērti.

PAR. Interesants sintīmūzikas sakausējums ar sparīgu roku, turklāt skan pietiekami demokrātiski, lai varētu atrast dzirdīgas ausis gan roka, gan popa, gan pat elektronizētākas mūzikas cienītāju aprindās. Tomēr galvenā auditorija laikam meklējama pie rokmūzikas dīvaiņiem, kuriem tīk dažādi sānsoļi eksperimentālāka skanējuma virzienā. Kā labākos varētu ieteikt noklausīties tādus gabalus kā “Fight!” un “Circle Of Hell”, bet priekšstats par “Dani Ryan” vidējo varējumu vislabāk radīsies pēc īpatnēji stilīgās dziesmas “Real”. Diezgan veiksmīgs noslēgums ar enerģisko “Life”. Ir interesanti, bet, vai kvalitatīvi, par to spriest katram pašam.

PRET. Pat grūti precīzi definēt, kas šim projektam vainas, taču “Dani Ryan” skan kaut kā... “pāķīgi”. Brīžiem kā no 80. gadiem to sliktākajā nozīmē, brīžiem kā no kāda guļamrajona naktskluba ar diskobumbām pie griestiem, brīžiem kā seno laiku filmās aizķērušies, brīžiem kā no kādas kaimiņzemes sādžas vai nomales kultūras nama. Turklāt kādi trīs vai četri gabali ir pa tiešo tūcāmi miskastē. Kopumā tas viss atgrūž no šīs grupas daiļrades pilnvērtīgas apgūšanas, lai arī minētie iebildumi būtībā ir bāzēti tikai uz subjektīvām pārdomām.