RECENZIJA: Apēdājs “mAita”

Nu jau pie latvju alternatīvā roka un metāla saimes veterāniem pieskaitāmā grupa “Apēdājs” (viņi paši nez kāpēc grib, lai grupas nosaukumu raksta kā “aPēdājs”, bet lai paliek gribot…) izdevuši savu ceturto studijas albumu.

Jāatgādina, ka Mālpilī izveidotā grupa pastāv jau no 1996. gada, un tās līderis visus šos gadus ir vokālists/ģitārists Artūrs Jakovļevs. Tāpat ilgstoši “apēdāju” sastāvā ir arī pieredzējušais un meistarīgais bundzinieks Lauris Polinskis (bungo arī “Frailty” rindās), bet basģitārists Edgars Špengelis (paralēli spēlē arī grupā “Pūķa Gars”) ir salīdzinoši nesenāks rekrūtis - viņš stājās harizmātiskā Armanda Butkeviča vietā. Diskogrāfija: „Mana vārna” (2012), “Sēras” (2016) un “Nāve pieskārās pārbaudīt pulsu” (2108). Jaunā albuma izdošanu aizkavēja pandēmija - nebija īsti jēgas steigties ar tā celšanu galdā, jo tāpat nebija iespējams to atrādīt koncertos. “Apēdāji” jaunās dziesmas bija laiduši klausītāju pārbaudei, šķiet, pat trīs maksisinglos, bet nu viss materiāls apkopots arī vienviet pilnformāta albumā. Starp citu, tā prezentācijas koncerts plānots 11. martā Jelgavas “Melno Cepurīšu balerijā”.

Albumā iekļautas desmit kompozīcijas jeb, kā to definē paši “apēdāji”, nodaļas.

Protams, visas latviski. “mAita - sociopāts, kurš nogalinot gūst fizisku un emocionālu apmierinājumu. Katrs upuris ir viņa stāsts un piedzīvojums, no kuriem viņš atbrīvojas nelabprāt un ne uzreiz. Kad upuris ir miris, viņš ar to turpina dzīvot un izspēlē dažādas sociālas lomas un situācijas. Savukārt (m)Aita latviešu sabiedrībā asociējas ar dumju un vāju zvēru. Nosaucot cilvēku par aitu, runātājs apšauba oponenta fiziskās un prāta spējas,” albuma nosaukumu apspēlē “apēdāji”.

PAR. Smagā seksuāli norūpējušos cilvēku paģirroka pārstāvji no grupas “Apēdājs” jaunajā lieldarbā savai mūzikai pievienojuši arī suicidālāku un vispārēju iznīcību sološāku noskaņu, līdz ar to albums sanācis tumšāks un vēl drūmāks - ko darīt, tādi laiki... Taču kopumā “apēdāji” savu enerģiski plēsonīgo skanējumu nav īpaši mainījuši, tāpēc viņu dziesmas joprojām stimulē rīcību rosinošas tieksmes, kuras var rezultēties ar mēslu dakšu vai automāta (tas atkarīgs no katra rocības) ņemšanu rokās un došanos ieviest kārtību pasaulē vai vismaz ielās.

No dziesmām tīkamākās šķiet jau iepriekš dzirdētā “Sociopāts”, kā arī “Netīrās rokas” un “Atkarības”. Neprātīgi nikns vokāls, zarnas drebinošas ģitāras un precīzs bungu ritms - viss, kā pienākas. Noklausieties, skaņu deintoksikācija pēc nejauši noklausītas šlāgeraptaujas vai Eirovīzijas garantēta!

PRET. Jau pirmās “apēdāju” jaunās dziesmas iededzināja brīdinājuma spuldzīti, ka grupa virzās nopietnākā virzienā - dziesma “Žņaudz” ilgst septiņu minūšu garumā, un tai ir gluži vai episki monumentāls raksturs. Līdzīgi ir arī ar tādiem gabaliem kā “Skaitās laiks atpakaļ” un “Sirds ātri sitās”. It kā jau kļūšana pieaugušākiem un nobriedušākiem arī smagajā mūzikā nav nekas nosodāms, tikai - “apēdājiem” tas diez ko nepiestāv… Protams, nevar visu mūžu spēlēt “Vieglai laimei” līdzīgas dziesmas, lai arī klausītāji no “apēdājiem” drīzāk gan gaida kaut ko tieši tādu. No jaunā albuma neviena dziesma diemžēl īsti prātā nepaliek, un tas ir sliktākais.