Ardievu, Mārtiņ...
Ja latviešu valodā vārdam šoks būtu vēl kāda stiprāka nozīme, tad tā vakar tiktu izmantota ziņā, ka miris Mārtiņš Freimanis. Neticas, ka tā ir taisnība, un tomēr tā ir: talantīgais mūziķis, dzejnieks, aktieris ir miris, pat nesagaidot savu 34. dzimšanas dienu.
Neiespējami, bet fakts...
Latvijas mūzikā un radošajā dzīvē Mārtiņa Freimaņa nozīmīgumu ir grūti novērtēt un pārvērtēt – viņš kā personība vienmēr bijis visur, vai tā būtu mūzika vai seriāli, prasīts viedoklis par aktualitātēm radošajās norisēs vai arī lūgts izraisīt kādu šmuci dažādu šovu žūrijā. Mārtiņš neatteica nekad un nevienam. Sausi oficiālā versija: Mārtiņš miris Latvijas Infektoloģijas centrā gripas izraisīto komplikāciju dēļ. Tur viņš atradās kopš 18. janvāra, taču mūziķim jau ilgstoši bija veselības problēmas: kad pirms pāris nedēļām Neatkarīgās apskatnieks ieklīda mūždien aktīvā un atraktīvā Freimaņa pēdējā laikā iecienītajā pasēdēšanas vietā krogā Pieci vilki, tur uz neizpratnes pilno jautājumu: "Kur tad Freimis?!", savējie atbildēja ar lakonisko "viņš ir slims"... Uz otrdien apskatnieka aizsūtīto īsziņu ar laba vēlējumiem Mārtiņš neatbildēja – tas radīja pamatīgas bažas, jo parasti viņš tā nedara. Taču, jāatzīst, neviens nedomāja, ka viņš patiešām ir tik ļoti slims, – kas gan var notikt, pēc paša teiktā, "cilvēkam – katastrofai" Freimanim, ja nu vienīgi atkal salauzis roku vai kāju, kas viņam atgadījās bieži?! Izrādījās, var gan... Izstaigāta gripa un plaušu karsonis bonusā (vai otrādi), nepareizi lietoti medikamenti, pārlieku vēla vēršanās pie ārstiem, paša pārlieku pašsadedzinošais dzīvesveids – kas to lai zina, kurš no šiem aspektiem bija galvenais un letālais. Taču būtībā – vai tam kāda nozīme? Smaidīgais un atraktīvais Freimanis tagad jau dzer savu iecienīto balzamu kopā ar Jāni Grodumu, lūk, kas ir galvenais un skumjākais....
Steidzās dzīvot ātri
7. februārī Mārtiņš Freimanis būtu svinējis savu 34. dzimšanas dienu, taču – vai viņš to gribēja? Pēdējā laikā viņš dzīvoja tā, it kā nojaustu par savu īso mūžu: visur skrēja, visu mēģināja paspēt. Kas patiesībā notika mūziķa dvēselē, nu vairs neuzzinās neviens – iespējams, to zina vienīgi viņa paši tuvākie draugi, taču vēl iespējamāk, ka to zināja tikai viņš pats. "Jāsteidzas dzīvot ātri, jo nekad nevar zināt, kas ar tevi notiks," pirms kādiem pieciem gadiem apskatniekam intervijā teica Freimanis. It kā Mārtiņa dzīvē viss bija kārtībā, taču – laikam tomēr ne. Skumjākais, ka Freimanis pēdējā laikā it kā bija ieguvis otru elpu – mūzikā pavērās logs uz Austrumiem (šādu iespēju deva ļoti veiksmīgā dziesma kopā ar Jūliju Čičerinu), viņa grupai Tumsa bija plānotas jaunas aktivitātes, no seriāla UgunsGrēks aktieru sastāva viņš arī nebija svītrots, Eirovīzijā, kā jau ierasts, veicās itin labi utt. – ko vairāk vajag?! Taču nepielūdzamais liktenis Mārtiņu paņēma pašā spēka pilnbriedā – kad viņš vēl varēja radīt un radīt. "Šoreiz tā būs intelektuālāka mūzika, kas nebūs domāta tik plašām masām. Parasti taisījām tādu traļi vaļi, bet šoreiz ir doma rakstīt albumu nedaudz dziļāku. Izvilku no sava arhīva sarakstītās dziesmas, kuras neesmu nevienam devis: iespējams, tās varētu būt komerciāli neveiksmīgas, taču..." pirms pāris mēnešiem par saviem un grupas Tumsa nākotnes plāniem Neatkarīgajai klāstīja Freimis. Droši vien viņa nākotnes plāni vismaz šajā jomā arī realizēsies – gan jau Tumsas puiši šīs pamatiestrādes neatstās novārtā, tomēr Tumsa bez Mārtiņa ir krietni vēl neiespējamāka versija kā Līvi bez Jāņa Groduma.
Mērķis, kas palika nesasniegts
Paradokss, taču Freimani, viņam vēl dzīvam esot, lamāja visi, kam vien nebija slinkums: savā izteiksmē esot par rupju, mūzikā neko vairāk par ša la la nespējot un vispār – viņš nepatīk, un viss! Taču vakar, izlasot ziņu par Mārtiņa nāvi, Latvijas lielākajā morālo atkritumu izgāztuvē internetā nebija praktiski neviena (!!!) žultaina komentāra – visi izteica nožēlu par mūziķa pāragro došanos citos medību laukos.. Ja tā padomā – kāds gan tur brīnums?! Mārtiņš bija ass, izteicienos neizvēlīgs, brīžiem pat rupjš un skarbs, taču viņš nekad, nekad, nekad nevienam nav nodarījis ko sliktu vai kaut to vēlējis. Freimanis bija cilvēks, kurš dzīvoja tā, kā viņam tas patīk, darīja to, ko gribēja, teica to, kas tajā brīdī bija uz sirds un uz mēles, un sūtīja latviski pieciem burtiem rakstāmā virzienā tos, kas viņam tajā brīdī neiepatikās. Tāds viņš bija – Mārtiņš Freimanis, un par to viņu cienīja.
Protams, Mārtiņa Freimaņa mūzika dzīvos vēl ilgi – kaut vai vakar, dienā, kad tika saņemta ziņa par viņa pāragro nāvi, notika Eirovīzijas nacionālās atlases pusfinālos iekļuvušo dziesmu klipu filmēšana, un to skaitā ir arī eiroveterāna Freimaņa gabals Hop, ko izpildīs grupa Blitze. Nav šaubu, ka viņa dziesmas vēl ilgi skanēs radiostacijās, tās pieminēs aptaujās, tiks iekļautas dažādās izlasēs utt. Tikai žēl, ka vienu lietu gan Mārtiņam tā arī nekad vairs neizdosies sasniegt: viņš tik ļoti gribēja saņemt kaut vienu Gada balvu par grupas Tumsa veikumu, taču tās pastāvēšanas 17 gadu laikā tas tā arī neizdevās ne reizi... "Uz [Latvijas Mūzikas ierakstu] Gada balvu kā jau vienmēr tāpat neceram: varbūt pagaidīsim vēl sešus gadus, tad saņemsim to par mūža ieguldījumu," stāstot par plānoto grupas jauno albumu, savā pēdējā intervijā Neatkarīgajai pirms pāris mēnešiem smējās Mārtiņš. Šķiet, ka šī būs bijusi viņa mūža pareizākā prognoze.