RECENZIJA: Bēdu Brāļi “Duende”
Pavisam svaigs albums – pašmāju postpanka grupas “Bēdu Brāļi” debijas lieldarbs ar kopumā desmit skaņdarbiem.
“Bēdu Brāļi” nebūt nav brāļi (un arī ne bēdu), grupas sastāvā ir ģitārists/vokālists Oskars Tupuriņš (darbojies arī grupās “Kasetes”, “Bobijs Velns”, “Boys Will Be Boys”), basģitārists Jānis Liepiņš (“Kasetes”, “Tribes Of The City”) un bundzinieks Pēteris Ozols (“Troksnis”, “Pyro Trees”). Albums ierakstīts “Frida Records” skaņu ierakstu studijā ar Pēteri Ozolu pie pults. “Grupa vij dejai draudzīgus ritmus ar tuksneša mirāžā nirstošām ģitāras skaņām, “kraut”-īgu basģitāras skrējienu un post-pancisku lirisko stāstījumu,” tā pirms kāda koncerta tika pieteikta šī grupa un jāsaka, ka šis pieteikums ir diezgan precīzs. “Bēdu Brāļu” oficiālajā diskogrāfijā vēl ir četru dziesmu garš “dzīvais” īsieraksts jeb EP ar atbilstošu nosaukumu “Dzīvais”.
PAR. “Kraut”-īga vai stilistiski citādi definējama basģitāra - sauciet to, kā gribiet, taču basa līnija tiešām “Bēdu Brāļu” skanējumā ir pati izteiksmīgākā, un Jānis Liepiņš savu lietu pieprot. Labi teksti. Kopumā - ļoti patīkams albums, to var klausīties ar prieku. Parasti gribas atzīmēt dziesmas, kuras jau ar pirmajiem akordiem liek saprast, ka te kaut kas būs, un “Bēdu Brāļiem” tādas ir pat divas - elegantā un it kā nelaimi vēstošā “Kādēļ”, kā arī “Nagliņas”, kurai savukārt ir ieklausīties liekošs teksts. “Ja nomiršu es ofisā / “ielaiko” manu “Facebook” “postu”!” - cik mūsdienīgi! “Spotify” diezgan labi rādītāji ir dziesmai “Anxis”, kad arī ir pelnīti.
PRET. Nekā īpaši iebilstama nav. Atskaitot neatbilstošo grupas nosaukumu, kas absolūti nestimulē klausīties šādu veidojumu.