RECENZIJA: Ivars Bez F “Kompromiss”
Svētku skurbumā un/vai brīvdienu domu vieglumā droši vien daudzi palaida garām to, ka sestdien klubā “Aleponija” draudzīgā (un itin saspiestā) atmosfērā savu otro studijas albumu prezentēja savdabīgā grupa “Ivars Bez F”.
Kopumā astoņas dziesmas, kuras “Barona buduārā” ierakstījis, miksējis un māsterējis Uģis Jansons Krastiņš. “Šajā blicē teorētiski uz papīra nekam nevajadzētu strādāt, bet sanāk kopā un - hei! - strādā,” šādu citātu, kuras anonīmais autors, kā tika atklāts prezentācijā, ir jau minētais Uģis, kā savu moto izvirzījusi šī “underground” grupa. Tajā muzicē tikai dāmas: Karīna Weitz (taustiņi, vijole, balss), Austra Aizpuriete (ģitāra, balss), Ērika Tālberga (bass, ģitāra, piebalsis) un Līga A. Neilande (bungas, balss). Grupa izveidota 2018. gada septembra beigās, bet jau 2020. gada vasarā izdots pirmais albums „Es nekad nerakstīšu dziesmas par...”. “Mūsu mērķis nekad nav bijis tehniski perfekts ieraksts - mūsu mērķis bija un būs spēlēšanās, darīt to, ko pašām patīk darīt,” tā raidījumā “NeFormāts” toreiz izteicās pašas dāmas un izskatās, ka šajā jomā nekas nav mainījies.
PAR. “Ivars Bez F” lielākais trumpis ir dabiskums, kas labi nolasījās albuma prezentācijas pasākumā: nepiespiesta komunikācija ar publiku, gaumīgi jociņi, vienkārša muzicēšana (īpašs sveiciens bundziniecei par pārdomāto vizuālo tēlu). Šādā gaisotnē arī dziesmu teksti izklausās krietni citādāk, jo ierakstā grūti tiem pievērsties padziļinātāk. No albumā iekļautā skaņu materiāla īpašāk gribētos izcelt dziesmas “Pagrimuma prieks” un “Bikses”, kuras ir pašas panciskākās, savukārt “ivarieņu” pielūdzējiem laikam vislabāk tīk dziesmiņa par puisi vārdā Adrians. Jāatzīst, ka tās piedziedājums “ak, Adrian, Adrian, piedod man, ka šī dziesma tik debili skan” ir nudien lipīgs.
PRET. Lai jau “underground” mūzikas guru sauc šo grupu par “moderno klasiku”, lai par to sajūsminās un sit plaukstas, apskatnieks šajā eiforijā nepiedalīsies - šīs grupas kolhoznieciskais kopmītņu virtuves skanējums burtiski tracina. Ja nebūtu grupas “ŠŅK”, varētu šo blici uzteikt kā vienīgo dāmu komandu Latvijas pagrīdes mūzikā, bet pašlaik tai nav arī šī trumpja.