Trešdiena, 8.februāris

redeem Aldona, Česlavs

Lasi ērtāk format_size
arrow_right_alt Izklaide \ Mūzika

RECENZIJA. Perestroika "Memorial Server"

© Publicitātes foto

Par latvju ārtroka (vismaz viņi sevi paši pozicionē šajā žanrā) apvienības “Perestroika” debijas albumu apskatniekam pilnas ausis piežūžoja mūzikā drēbi saprotoši ļaudis, tā kā nebija, kur sprukt – nācās vien iepazīties ar šī dīvainā nosaukuma grupas daiļradi. Uzreiz jāsaka, ka labi vien bija, ka piežūžoja, jo ar šo projektu nudien ir vērts iepazīties tuvāk.

“Perestroika” tiek pieteikta kā “muzikāls projekts divu cilvēku izpildījumā - divu pretstatu sadarbībā, kas līdzsvaro realitāti ar tās tiešsaistes spoguļattēlu”, taču dalību tajā ņēmuši (vai ņem) virkne radošajās aprindās visai pazīstamu cilvēki - Rūdolfs Ozols no grupas “The Bad Tones”, elektroniķis Leo Novus, pianiste un flautiste Alise Golovacka, grupas “Pirmais Kurss” dalībnieks Dāvis Mazurenko (manīts arī citos projektos), dziesminieks, literāts un arī studijas “Barona buduārs” menedžētājs Aleksandrs Barons. “Mēs esam no algoritmiem atkarīgas būtnes, kuru darbības digitālajā telpā saglabājas uzskaitē. Līdz ko kaut kas nokļūst digitālajā telpā, tas paliek mūžīgs un zaudē saikni ar radītāju. Mūsu ēnas paliek kā digitāli rēgi,” šādās pārdomās gremdējušies paši “Perestroikas” mūziķi. “Kādreiz aizgājušajiem tika veltītas piemiņas vietas, bet arvien svarīgāku lomu to vietā ieņem piemiņas vietnes. Dziesmu saturs ir veidots par iedomātām perspektīvām, kurās saskatāmas dažādas cilvēces pataloģijas, piemēram, varas struktūru nepilnības, jēgas piešķiršana bezjēdzīgām lietām, bēgšana no realitātes.”

Kopumā albumā iekļauti desmit skaņdarbi, tostarp iepriekš jau izdotie singli “The Great Firewall Of China”, “Soviet Union Playboy” (tam pirms pāris gadiem tapa arī videoklips) un “Eastern Fashion”. “”Perestroika” ir mūsdienu interpretācija reformai, kura sasniegusi kritisko masu, kļuva nekontrolējama gadsimtu mijā, ko raksturoja sabiedrības pāreja no represīvu sistēmu kontroles uz neierobežotu pašnoteikšanos,” tāds, lūk, vēl skaidrojums šī muzikālā projekta pastāvēšanai.

PAR. Pārsteidzoši, ka Latvijā kāds uzdrošinājies spēlēt šāda veida mūziku, turklāt dara to tik ļoti kvalitatīvi un tik ļoti idejiski augstā līmenī. Par ārtroku to gan diez vai varētu saukt, bet tas nav svarīgi - ja nu nepieciešams stilistiskais apzīmējums, tad pašmāju mūzikas speciālisti teju vienā balsī līdziniekos piesauc Deividu Boviju, savukārt apskatniekam radās asociācijas ar “Pink Floyd”, kas pēkšņi sadomātu mēģināt tuvināties “Queen” (vai otrādi). Labs vokāls, teicama ģitāra, burbuļojoši sintezatori, interesantas tēmas. Ar pirmo noklausīšanās reizi “Memorial Server” varbūt arī “nepieleks”, taču ar kādu trešo vai ceturto pastāv risks visai nopietni “uzsēsties uz “Perestroikas” adatas”. Ieteicamāk noklausīties visu albumu no A līdz Z, taču, ja nu tam galīgi nav laika, tad iepazīšanos ar “Perestroikas” daiļradi ar sākt un turpināt ar tādām dziesmām kā “Soviet Union Playboy”, “Blood Economy”, “Eastern Fashion” un “Two-And-A-Half

Serpents”, savukārt apskatnieku dīvainā kārtā visvairāk aizķēra “Camel And The Horse”.

PRET. Jāpabrīnās, kā perspektīvas un interesantas grupas sevi iedzen strupceļā, izvēloties nepiemērotu nosaukumu - “Perestroika”, arī “Podruga”, “P****ts I Meyk The Hevī Metāls”. Tas uzreiz nozīmē, ka publicitātes iespējas ir diezgan ierobežotas, turklāt šajos laikos saukties nosaukumā, kas tiešā tekstā asociējas ar krievu valodu, jau robežojas ar neprātu.