Pagājušajā nedēļā klajā nāca mūziķes un dziesmu autores Martas Grigales jeb vienkārši Martas otrais studijas albums – pat neticas, ka kopš viņas pirmā pilnmetrāžas albuma “Lietas, kas notiek manā galvā” izdošanas apritējuši tikai nieka divi gadi, pa šo laiku taču noticis tik ārprātīgi daudz! Kopumā deviņas dziesmas plus interlūdija kopā ar vīru, sitamo instrumentu meistaru Kasparu Grigali, tostarp radiostacijās izskanējušās “Mīlestības kontrabanda” (tā albumā ielikta ar pirmo numuru), “Terapijā” un Ukrainas kara kontekstā tapusī “Filma, ko negribu redzēt”.
Albums tapis sadarbībā ar dziedātājas muzikālajiem domubiedriem un producentiem JJ Lush (Jānis Jačmenkins) un DJ Rudd (Rūdolfs Budze), kuri veikuši balss ierakstu, producēšanas, miksēšanas un māsterēšanas darbus. “Dziesmu rakstīšana ir mana terapija, un man ir svarīgi būt godīgai gan pret klausītājiem, gan sevi, citādi šī terapija nestrādā, un man vienkārši nav interesanti. Tāpēc albumā iekļauti tikai patiesi stāsti par to, kas man sāp, pēc kā ilgojos un tiecos, kas iepriecina, kas justs un piedzīvots,” saka Marta.
Jāpiebilst, ka albuma un arī iepriekš izdoto “Dabas parādības” singlu vizuālo noformējumu veidojusi māksliniece Rinalda Feldmane, papildinot Mika Užāna fotogrāfijas ar mūzikas iedvesmotiem zīmējumiem. Un vēl - dzīvajā izpildījumā Martas jauno albumu būs iespējams dzirdēt vairākos īpašos koncertos pavasarī, bet kā pirmā satikšanās vieta izvēlēta K. K. fon Stricka villa 12. aprīlī.
PAR. Martas proponētais godīgums attiecībā pret sevi un klausītājiem nav tikai tukši vārdi - teikta patiesumu viņas dziesmās var just pārpārēm, un tas nevar nesimpatizēt. Piemēram, jau minētā “Filma” ar savu smeldzīgo noskaņu un vārdiem, kas pilnībā atklāj dziedātājas dvēselisko stāvokli šīs dziesmas tapšanas laikā. Apskatnieks tomēr pirmajā vietā liktu joprojām neapnikušo, sprigano un dejojamo “Terapiju”, kā arī rotaļīgi izaicinošo “Mīlestības kontrabandu”. Pēdējai labi piespēlē arī enerģiskā “Kurš kuru”, kas noteikti aizies tautās kaut vai dēļ sava šķelmīgā teksta.
Jāpiekrīt DJ Rudd, kurš, komentējot ilgstošo muzikālo sadarbību ar Martu, saka: “Vērojot māksliniekus, ar kuriem strādāju, man ir svarīgi redzēt izaugsmi, tāpēc man lielu prieku sagādā apjausma, ka Marta turpina iet savu ceļu, un, manuprāt, dodas pareizajā virzienā - pretī izaicinājumiem un jauniem radošiem apvāršņiem.” Par “jaunās Martas jaunā ceļa” labākajiem vēstnešiem varētu kalpot melodiski skaistās “Jāņtārpiņi” un/vai “Papīra lidmašīnas”. Sirsnīgi, romantiski, brīžiem bērnišķīgi, taču - patiesi un no sirds. Tā Marta šobrīd jūtas, un par to viņa arī dzied.
PRET. Nevarētu teikt, ka Martas jaunais albums ir vilšanās, taču subjektīvi no viņas tika gaidīts kaut kas vairāk. Šķiet, ka dziedātāja šobrīd vēl svārstās starp draiski enerģisko un dejojamo popmūziku (tās vairāk bija “Lietās”) un pieaugušas, nobriedušas sievietes tēlu, taču joprojām no viņas gribētos sagaidīt vairāk muzikālā negantuma - varbūt tā viņā nemaz nav, tāpēc to gaidīt ir lieki?
Sapņainais romantisms brīžiem traucē, arī pāris dziesmas tomēr liekas “garām kasei”. Piemēram, apskatniekam pat albuma prezentācijas dzīvajā izpildījumā “Jubileja” lika neizpratnē paraustīt plecus. Vēl tituldziesma, kas nobāzta albuma pašās beigās, aiz smeldzīgās “Filmas”, kur tā pilnībā pazaudējas, taču arī citur tā diez vai ar kaut ko aizķertos prātā. Lai gan… “[Dziesmas “Dabas parādība”] koncepts un vārdi ir dziļi un smeldzīgi, par iekšējo būtību un sieviešu sarežģīto emocionālo algoritmu,” tā privātā sarunā šo dziesmu komentēja kāda dziedātāja. Nu jā, ko gan mēs, raupjie veči, saprotam no sieviešu sarežģītā emocionālā algoritma, ar šo algoritmu apveltītajiem arī viss albums noteikti patiks daudz labāk…
