Pēc skaita septītais amerikāņu ņūmetāla grupas “Slipknot” studijas albums (iepriekšējais bija 2019. gadā izdotais “We Are Not Your Kind”) momentā uzlidoja Apvienotās Karalistes, Vācijas un vēl vairāku valstu topu pirmajās vietās, un nav šaubu, ka tas tur sabūs arī Amerikā – tāpat kā iepriekšējie trīs šīs grupas albumi.
Jau kopš “Iowa” (2001) laikiem šī maskotā un daudzgalvainā apvienība dzimtajā zemē bijusi Top 3, kas vispār ir muzikālās izpētes cienīgs sasniegums, jo “Slipknot” skanējumu nu nekādi nenosaukt par komerciālu. Pie mums papildu interesi par “The End, So Far” droši vien radīs arī tas fakts, ka grupa nupat uzstājās Tallinā, uz kurieni bija devušies arī daudzi latvju smagās mūzikas cienītāji.
Kopumā jaunajā ripulī ir ducis kompozīciju teju stundas garumā. Šis ir pēdējais albums, kuru “Slipknot” izdod slaveno “Roadrunner Records” paspārnē - ar šo kompāniju mūziķus saistīja sadarbības līgums jau no 1998. gada.
Grupas līderis Korijs Teilors paudis viedokli, ka “The End, So Far” ir smagnējāks “Vol. 3: The Subliminal Verses” variants, kas izklausās diezgan pārsteidzoši (un nepamatoti), taču - tā nu viņš uzskata… Jāpiebilst, ka šis ir pirmais studijnieks, kas ierakstīts kopā ar perkusionistu Maiklu Pfafu - viņš 2019. gadā nomainīja Krisu Fenu, bet diez vai kāds ar neapbruņotu ausi pamanīs atšķirību.
PAR. Šķiet, pietiktu tikai ar dziesmu “H377” (tā gan meklējama tikai ar Nr.10), lai šo albumu atzītu par izdevušos, taču te ir vēl virkne enerģisku un niknu, taču tajā pašā laikā melodisku un atmiņā paliekošu gabalu - “The Dying Song (Time To Sing)”, “Hive Mind”, arī “Yen”. Protams, nevar neatzīmēt šo deviņu vīru saspēlētību un elegantās aranžijas, taču šajā gadījumā - vai tad varēja būt arī citādāk?! Faniem droši vien patiks, un arī paši mūziķi diezgan pamatoti var būt lepni ar paveikto.
PRET. Lai gan Rietumu mūzikas kritiķi (“NME”, “Kerrang!”, “Metal Hammer” u.c.) diezgan vienoti šim darbam devuši četras zvaigznes no piecām, viss nav tik viennozīmīgi - arī apskatnieks atturētos šim darbam dziedāt slavas dziesmas. It īpaši uz tā priekšteča fona, kas šo rindu autora vērtējumā bija viens no labākajiem albumiem “Slipknot” vēsturē, ja ne pats labākais. Jau ievadošais gabals “Adderall” ir tik ļoti netipisks šai grupai, cik vien tas netipisks var būt (tā drīzāk varētu skanēt kaut vai pašmāju “Sigma”…), un arī turpinājumā ir vairāki mēģinājumi klausītājiem iebarot augsto mākslu - varbūt nevajadzēja? Grupa ir evolucionējusi un pieaugusi, taču arī zaudējusi savu pirmatnējo niknumu, kas pats par sevi ir pilnīgi normāls process, taču brīžiem gribētos atgriezties “Iowa” laikos.