Latvijas senākā smagroka grupa "Rūsa" gatavojas lielai jubilejai

Jau nākampiektdien, 14. oktobrī, klubā “Melnā piektdiena” savu 35. dzimšanas dienu atzīmēs smagā rokenrola grupa “Rūsa” – ilglaicīgākā no šā brīža aktīvajām Latvijas rokgrupām.

Kas senāki - “mārpli” vai “Rūsa”?

Par šā brīža senākās aktīvās smagroka grupas titulu droši vien varētu raisīties karstas diskusijas. Pati vecākā no joprojām aktīvi muzicējošajām grupām laikam gan ir leģendārais “Inokentijs Mārpls”, kas pastāv no 1987. gada, bet, pieskaitot periodu, kurā tā darbojās ar nosaukumu “Aklā zarna” - pat no 1985. gada. Nākamie šajā sarakstā ir “Latvijas Motorhead” jeb smagā rokenrola meistari “Rūsa”, kas arī izveidoti 1987. gadā. Taču Dambja grupu vairāk tomēr gribētos pieskaitīt “underground”, kamēr “Rūsa” ir īsts un kārtīgs (un smags) roks līdz pat saknēm, tāpēc senākās smagroka grupas lauri tomēr pienākas viņiem. Pats “Rūsas” līderis, vienīgais grupas sastāvā no pašiem tās pirmsākumiem esošais dalībnieks, dzelzsrīkles īpašnieks un basģitārists Viesturs Polikarps par šo tēmu izsakās nelabprāt: “Man šo jautājumu reiz jau uzdeva [Latvijas Rokmūzikas asociācijas prezidents Jānis] Bukums, un es apjuku, jo nebiju tam gatavs. Laikam esam vecākie. Neesmu par to speciāli domājis, bet var jau būt, ka tā tiešām ir.”

Pēdējoreiz svinēja alkoholisko pilngadību

Savukārt par “Rūsas” jubilejas svinībām Viesturs gan ir gatavs runāt ilgi un labprāt. “Daudzas grupas svin pat savas piecu gadu pastāvēšanas jubileju, arī 10, 15 vai 20 gadus svin - kaut ko apaļu. Bet “Rūsai” līdz šim nesanāca, turklāt konkrētā brīža sastāva maiņas pat nebija noteicošās, vienkārši nesanāca! Savu pirmo jubileju svinējām, kad grupai bija 21 gads - alkoholiskā pilngadība. It kā komiski, bet fakts,” smaida Poļiks.

“Iedomājos, esam radušies 1987. gadā, tātad šogad sanāk 35 gadi - eu, nu šo gan taču beidzot vajadzētu [atzīmēt]! Uzrunāju draugus, arī grupas biedri tam piekrita. Sākām meklēt vietu, taču daudzviet atdūrāmies pret nereālu zāles īres ciparu vai citiem šķēršļiem un kavēkļiem. Taču reiz man bija jāved 20 vai pat vairāk picas uz klubu “Melnā piektdiena” (Viesturs ir bufetes-picērijas “Ansamblis” līdzīpašnieks - aut.), kur spēlēja četras vai piecas “bandas” no Vācijas, Skandināvijas u.c. Kad iegāju aizkulisēs, gar skatuvi kreisajā un labajā pusē bija salikti statīvi, kuros vairākās rindās bija savietotas šo grupu ģitāras un basģitāras - ragainas un nagainas, “Gibson” un “Fender”, viss, ko vien vēlēties! Kad nostājos starp šīm ģitāru rindām, es sajutos kā mājās un tajā brīdī sapratu - ŠEIT, “Melnajā piektdienā”!”

Spēlēs gan esošie, gan bijušie, gan paši pirmie

Jubilejas koncerta centrālā ass, protams, būs pati “Rūsa” tās pašreizējā sastāvā: vokāls un bass Viesturs Polikarps jeb Poļiks, ģitāras virtuozs Guntars Endzelis jeb Gunča un pērkonbungu pavēlnieks Pauls Ozols jeb Čirka. Kā tuvākais šim trio jāmin grupas “Rebel Riot” līderis, solists un ģitārists Roberts Ceris, kurš ik pa laikam aizvieto Gunču, kad viņš aizņemts citos sastāvos, piemēram, spēlējot ar “Credo”. “To var saprast - Gunča ar “Credo” pelna naudu, kā mēdz teikt, dzīvoklim un iztikai, tāpēc labi, ka mums ir šāda aizvietošanas iespēja,” rāmi to komentē Viesturs.

Taču koncertā varēs dzirdēt un vaigā skatīt arī “Rūsas” bijušos dalībniekus, kuru gan nav bijis īpaši daudz, toties kādi - pat pazīstamais džeza pianists Gints Žilinskis, kurš 90. gadu pirmajā pusē grupā spēlēja… ģitāru! “Gints Žilinskis jeb Žilis pie mums vairāk nekā gadu spēlēja soloģitāru. Viņš ir ārkārtīgi radošs cilvēks, ar kuru kopā man bija ļoti viegli strādāt, turklāt viņš ir arī dažu “Rūsas” gabalu mūzikas līdzautors. Taču pamatā viņš tomēr ir pianists un, cita starpā, arī izcils akordeonists. Viņam sirdī ir rokenrols. Viņš gan teica, ka pie ģitāras vairs neatgriezīsies, tādēļ mūsu koncertā uzstāsies ar klavieru priekšnesumu, bet skatīsimies - varbūt tā laikā parādīsies arī ģitāra, tiesa, ne viņa izpildījumā,” šī numura priekškaru paver Viesturs.

“Rūsa” uzstāsies arī savā pirmajā sastāvā, kurā vēl ietilpa Žerārs Fīlips, Agris Rostoks un Ilmārs Vekters. “Pirmajā sastāvā es vēl basģitāru nespēlēju, biju tikai vokālists,” atmiņu kamolīti sāk ritināt Poļiks. “Mums basists bija Ilmārs Vekters (šobrīd pagānroka grupas “Letti” līderis - aut.), kurš mācījies pie ļoti talantīga džeza basa skolotāja Ērika Baloža, taču tolaik laikam vēl bijām pārāk “zaļi gurķi”, lai spētu šādas labas lietas novērtēt. Mūsu virknējumu izjauca padomju armija, jo tolaik bijām domājuši, ka nekad mūžā sastāvu nemainīsim.” Starp citu, šobrīd Žerārs izveidojis pats savu grupu, kuru nosaucis “Regress”, un tajā spēlē arī Rostoks.

No daiļās sejas līdz sūdu talkai

Taču par visu pēc kārtas - Poļikam koncerta scenārijs jau ir. “Nospēlēsim dažus gabalus, kurus koncertos parasti ar pamata sastāvu nespēlējam. Uzstāsimies ar pašu pirmo sastāvu ar dziesmām, kuras laikam nav spēlētas nekad, pēc tam ar ģitāristu no otrā sastāva, pēc tam - ar Jāni Levitu jeb Levču, kurš arī pie mums ilgāku laiku spēlēja, pēc tam uzstāsies grupa “Johnny And The Burnouts” (tajā spēlē Roberts Ceris - aut.) un meiteņu rokgrupa “Šķembas”, bet tad mēs ar savu oriģinālprogrammu piebeigsim šo pasākumu.”

Jā, arī Levča ir bijušais “Rūsas” dalībnieks, turklāt šajā upē (vai rūsā) kāpis pat divreiz - viņš tās sastāvā parādījās 1989. gadā, vēlāk kļūstot par vienu no grupas “Huskvarn” (tolaik “Husqvarn”) dibinātājiem, bet tad atkal pievienojās “Rūsai”, kad viņu pieaicināja palīdzēt Čirka, kurš savukārt nupat bija nomainījis Tarasu Kuzmenko (pazīstams ar darbošanos tādās grupās kā “Ultra”, “Gust Of Anger” un “Trendkill Method”).

Par “Rūsas” zelta fondu jautājumu nav - pat no smagās mūzikas attāli ļaudis, iespējams, būs dzirdējuši tādus šīs grupas meistardarbus kā “Tava daiļā seja”, “Ātrāk kusties”, “Tikai rock’n’roll”, “Neskaties atpakaļ”, “Cik ilgi”, “Uz pērkoņkrēsliem”, “Bez desmit desmit”, “Motorokers”, “Ķēdes suns”, “Sūdu talka” u.c. Un, protams, ironisko “Lai dzīvo 8. marts”, kurai par godu “Rūsa”, šķiet, katru gadu uzspēlē “Ansamblī”.

Strādā pie jauna albuma. Vai diviem

Neskatoties uz savu cienījamo vecumu, “Rūsai” ilgus gadus nebija neviena studijas albuma - tikai 2006. gadā grupa izdeva pirmo oficiālo disku “Uz pērkoņkrēsliem”, kurā tika apkopotas iepriekšējo darbības gadu labskanīgākās un laika pārbaudi izturējušās dziesmas. 2013. gadā tika izdots nākamais albums “No vāka līdz vākam”, kas ieguva Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” labākā metāla un rokmūzikas albuma nominācijā. “Šobrīd līdz 14. datumam neraujamies nekur spēlēt, jo paralēli tam ir svarīgi ierakstīt albumu. Bet varbūt pat divus,” iepriekš minētā kontekstā Viestura teiktais skan īpaši pārsteidzoši.

Izrādās, ka šobrīd “Rūsa” strādā ne tikai pie jaunām oriģināldziesmām, bet prāto arī par dažādu laiku latviešu dziesmu roka kaverversiju albumu - “Eolikas” līderis Boriss Rezņiks jau esot atzinīgi novērtējis hita “Āgenskalna tirgus rīts” smagā roka versiju “Rūsas” izpildījumā. “Mums ir ideja izdot albumu ar savām oriģināldziesmām, kā arī albumu ar pazīstamu latviešu dziesmu kaverversijām, bet varbūt abas šīs idejas apvienot vienā,” prāto Poļiks. “Jo, piemēram, ģitārists oponē - vecīt, nekādā gadījumā nerakstām “kaveru” albumu, jo tā dara tikai tās grupas, kuras pašas jau vairs nav spējīgas neko jaunu izdomāt! Man gan šķiet, ka tā gluži nav.”

Ar jaunām oriģināldziesmām šobrīd esot tā - pāris gabali jau ierakstīti, bet pie tiem vēl jāpiestrādā; idejiski esot skaidrība par vēl virkni dziesmu; daļēji tas pats sakāms arī par tekstuālo sadaļu. Protams, nav domāts klausītājus uzreiz apbērt ar albumiem, šo procesu varētu sadalīt ciklos. “Pats galvenais sākotnēji ir ierakstīt materiālu, un tad redzēsim, ko ar to iesākt. Ja tu esi skolēns ar smagu mugursomu, tad vienā brīdī gribas no šīs bagāžas atbrīvoties, nododot to tālāk. Šajā gadījumā - mūsu dziesmas nodot klausītājiem,” rezumē Polikarps.