RECENZIJAl: Anthia “Gaslighter”
“Anthia” ir starpvalstu metālprojekts, kura pieraksta vieta ir Vācijas pilsēta Krēfelde, tomēr lielā mērā tas ir mūsu pašu produkts. Progresīvā “death metal” grupas galvenais vīrs ir ģitārists un dziesmu autors Hermanis Rigmants, kurš savulaik bija viens no Latvijā un arī aiz tās robežām pazīstamās “technical death metal” komandas “Neglected Fields” dalībniekiem, bet nu jau gandrīz desmit gadus dzīvo Vācijā (viņš strādā Krēfeldes teātrī, kur atbild par apskaņošanu, kā arī raksta mūziku), uz kurieni savulaik pārcēlās arī viņa producētā un menedžētā gotiskā metāla un roka dziedātāja Vic Anselmo (Viktorija Kukule).
Projektam “Anthia” Hermanis piesaistījis divus savus senos cīņubiedrus no Rīgas metālmūzikas aprindām - vokālistu Sergeju Baidikovu jeb Serg no grupas “Preternatural” un basģitāristu Sergeju Karševu jeb Serhio, kurš spēlējis virknē smagās mūzikas grupu, tostarp “Neglected Fields”, “Gust Of Anger”, “Trendkill Method”, “Distant Light”, “Huskvarn”, bet pašlaik ir “Preternatural” sastāvā, kā arī studijā piespēlē basu daugavpiliešu “Varang Nord”. Par “Anthia” izveides laiku tiek saukts 2019. gads.
Skaidrs, ka šādam starptautiskam projektam šajā trauksmainajā laikā neklājās viegli - pandēmija, karš Ukrainā, personīga rakstura sarežģījumi utt., un debijas albums dzima relatīvi ilgā laika posmā.
“Gaslighter” ir kā dienasgrāmata, kas vēsta par to, ka pasaules mēroga svarīgi notikumi patiesībā risinās mums tepat blakus. Kopumā desmit kompozīcijas, kuras miksējis mūsu Gints Lundbergs, bet māsterējis - pats Dens Svano! Jāpiebilst, ka albuma vāciņa dizaina autors ir mākslinieks Artūrs Bērziņš, kurš piesitis roku līdzīgos darbos arī pie slavenās britu grupas “Cradle Of Filth”.
PAR. Ja godīgi, tad “Gaslighter” pilnvērtīga testēšana tika atlikta no dienas uz dienu un no nedēļas uz nedēļu, jo - lasām Hermanis Rigmants, domājam “Neglected Fields”; lasām “Neglected Fields”, domājam ārprātīgi tehnisks un sarežģīts “death metal” (arī projektā “Vic Anselmo” bija daudz augstās metālmākslas), bet, lai to klausītos, nepieciešams īpašs noskaņojums, kas ne vienmēr ir pieejams... Taču izrādījās, ka šādām bažām nav gandrīz nekāda pamata: jā, “Anthia” arī pārstāv progresīvās metālmūzikas nišu, taču, pateicoties Serža vokālajām un Hermaņa kompozicionālajām dotībām, albums arī ierindas klausītājam būs pat ļoti saprotams.
Simpātisks un dzīvespriecīgs (relatīvi, protams) šķiet albuma ievadošais gabals “Gaslighter”, tomēr apskatnieks rangā par to augstāk liktu skaņdarbus “Anthia”, “Chairborne” un “Prayer” (te piedzied Katarina Kuršata, kura, cik noprotams, ir Hermaņa kolēģe Krēfeldes teātrī). Protams, nevar nepieminēt arī Hermani, kurš brīžiem aizspēlējas Džo Satriani un Stīva Veja cienīgos augstumos, kā arī labi izmanto mūsdienu elektronikas dāvātās iespējas. Darbs teātrī acīmredzami nācis labumā arī no radošā redzesloka paplašināšanas viedokļa.
PRET. Iepriekšēja rindkopā paustajam, ka “šādām bažām nav gandrīz nekāda pamata” ir piebilde - neliels pamats tām tomēr ir, proti, tehniski sarežģītajos smagmūzikas treļļos brīžiem ir pagrūti orientēties. Jāšaubās, ka “Anthia” varētu iekarot plašas auditorijas sirdis, tas drīzāk ir metālmūzikas gardēžiem domāts pasākums. Pāris gabali atstāj visai vienaldzīgu, bet tā saucamā tīrā vokāla (Niks Arhipovs) piesaiste dziesmās “Procrastination” un “Exaltation” sevi neattaisno - tas šeit ir lieks.